Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Lai mazliet atbrīvotos no darba nedēļas spriedzes, vakar ar Vitu devāmies uz klubu Depo, lai paklausītos Pienvedēja Piedzīvojumu koncertu. Vakars bija silts, labā garastāvoklī mēs devāmies tur sadevušies rokās. Turpceļā Vita satika savu senu draudzeni, kura devās uz koncertu ar savu draugu kompāniju, kura bija izsirojusi ne vienu vien bāru un nu devās, lai noslēgtu vakaru ar koncertu Depo. Es zolīdi ar visiem sasveicinājos skatoties jauniešu duļķainajās acīs. –Artūrs, prieks iepazīties. Artūrs, ļoti patīkami. Sveiki, Artūrs… – Vārdu nevienam necentos atcerēties.
Viens puisis no jaunā paziņu loka apgalvoja, ka esot mani kaut kur redzējis. Es atbildēju, ka tas nav neiespējami un atvainojos, ka neatminos viņu satiekam. Ar to saruna nebeidzās, kā parasti nācās celt laukā no atmiņas bristās takas, tukšotos bārus, klubus, tusiņus mikrorajonos utt.

-Tu gadījumā nepazīsti Valdi Mediņu no Zolitūdes nepazīsti? Viņu visi sauc par Valdiņu- Puisis man jautāja.
-Nē, piedod, Zolitūdē esmu bijis reizi mūžā un tas bija darba darīšanās.
-Nē, viņš tikai Zolitūdē dzīvo, tā viņš visur tusē, baigi foršs džeks un tā, puse Rīgas pazīst Valdiņu. Ieej jebkurā bārā un pasaki, ka esi Valdiņa draugs un dabūsi atlaidi šmigai.
-Joprojām nē. Laikam piederu pie tās otras rīdzenieku puses un arī tusējis nekur sen neesmu, piedzeros sēdus tikai savu labāko draugu kompānijā.
-Ā, nu labi. Bet kaut kur es Tevi točna esmu redzējis.- Puisis savilcis šauras acis uz mani pakratīja pirkstu.
-Kā jau teicu, iespējams. Man ir ļoti slikta atmiņa uz cilvēku sejām un vārdiem.- Centos atkratītties.
Izdevās.

Ieradāmies Depo, uzreiz devāmies uz koncertzāli Depo pagrabā, kur bariņš duļķaču jau dejoja diskžokeja diktētajā taktī. Mēs iesaistījāmies. Godīgi sakot, nekas nav mainījies no tiem laikiem, kad pats regulāri apmeklēju klubus – tā pati mākslīgo dūmu smarža, tās pašas dziesmas, tā pati grupveida “holandiešu krāsns,” joprojām ļoti kalsnie puši sazīmē sev īsas resnulītes. Bet vienu lietu gan es tikai vakar sapratu, joprojām šaustu sevi, ka nebiju to ātrāk sapratis – diskžokejošana ir buļļu sūdu pilnākā profesija visumā. Vienkārš dziesmu pārslēdzējs, kura autoritāti cienīt spēj tikai par viņu stulbāki. Krossfeidojot no Placebo – Every You Every Me uz Blur – Song 2 un viņš, disko dievs, dāvā skurbajiem prātiem enerģiju palēkāt un pagrūstīties. Ik pa brīdim diskžokejs pagrozīs puļķīšus uz pults nevis tādēļ, lai izskatītos, ka viņš kaut ko dara un viņam rūp skaņa, bet visticamāk tādēļ, ka apkārtējās vides temperatūras un gaisa mitruma izmaiņas izraisa skandu membrānas izplešanos par 0.5%, un tāda skaņas tembra izmaiņas diskžokeja izlepušajai ausij, pie kuras ar plecu ir piespiestas austiņas, ir viegli identificējamas un ātri novēršamas pagriešot skaļumu/basu par vienu iedaļu augstāk/zemāk.

Kaut arī manī rit tipiskā latvieša asinis, es sevi dēvēju par džentlmeni un daru to ar lepnumu. Iedzimtais un ieaudzinātais praktiskums sajaucies ar snoba tēliem no grāmatām un filmām. Manā pusauga vecumā asimilējās Sprīdītis un lords Henrijs (Doriana Greja ģīmetne) un neesmu mainījies.

Sievietei manā dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, tā atbalsta, sniedz mīļumu, pabaro, kad tas ir nepieciešams. Sieviete pilnveido manu dzīvi. Pirms Vitas es ilgi biju vecpuišos. Vecpuiša dzīve ir ļoti patīkama, nenoliedzami, bet tai trūkst milzīga deva komforta, īpaši mājās. Toreiz, man randiņi bija regulāri, bet nekādi neizdevās dibināt nopietnas attiecības. Iekopēšu šeit vienu savas dienasgrāmatas ierakstu:

Pirmais randiņš ar Eviju bija daudzsološs. Es ļoti korekti veidoju savu pirmo iespaidu, pirmajās 30 sekundēs galanti pamāju ar galvu un uzsmaidīju, ar labo roku palaboju kalasaiti, pārliecinoši piegāju pie viņas un sasveicinājos, paklanoties. Mazliet parunājāmies un es dabūju viņas telefona numuru. Panākums.

Otrais randiņš bija lielisks. Evija apliecināja, ka ir ļoti perspektīva sieviete, tieši tāda, kādu es meklēju. Es uzmanīgi klausījos visā viņas stāstītajā. Uzzināju, ka viņai patīk izšūt, lasīt grāmatas un to, ka viņai ir liela ģimene. Sarunājām satikties piektdien. Lieku ļoti lielas cerības un piektdien speršu nākamo soli – paņemšu līdzi pelēko mapīti.

Trešais randiņš. Evija bija uzvilkusi kleitu, kas daudz atsedz plecus, tas liecināja par viņas interesi par mani. Mēs runājām par sadzīviskiem piedzīvojumiem, ceļojumiem, panākumiem darbā un tamlīdzīgi. Vakara izskaņā es izvēlējos spert izšķirošo soli – prezentēt viņai savu pelēko mapīti un tad aicināt pie sevis…

“Man priekš Tevis ir kas īpašs” Es lepni un vilinoši teicu.

“Tiešām? Esmu ieintriģēta.” Viņa kārdinoši smaidīja.

Es izņēmu no portfeļa pelēko mapīti, noliku uz galda un ieskatījos viņai acīs.

“Kas tas ir?” Pamanīju viņas sejā nelielu situācijas neizpratni, bet es atsēju mapītes auklas un, satraucies kā sešpadsmitgadnieks, sāku savu prezentāciju.

“Šeit ir manas virtuves plāns, kā redzi tā ir ļoti plaša un pārdomāta. Te ir mana ledusskapja instrukcija, kā redzi tā ietilpība ir teju 300 litru un Multi-Flow daudzplūsmu dzesēšanas sistēma. Te ir keramiskās plīts pamācība un visu režīmu apraksts, 3D karstā gaisa cirkulācija, tai ir arī grills. Šeit ir bildes ar tējkannu, tosteris četrām maizēm, redz, kur pannu komplekts, ir arī vafeļu panna. Šeit ir pats labākais, te trauku mašīna ar rekondensāciju, te veļas mašīna ar 1200 apgriezieniem minūtē. Šeit ir virtuves kombainas ar pulsa režīmu, 950W, tas ir ļoti kluss. Tev nekas ar rociņām nebūs jādara. Mājās es ierodos ap sešiem, pusseptiņos es gribētu vakariņas, šeit ir arī mans mēneša sabalansētā uztura apraksts.”

Evija skatījās uz mani un neslēpa savu pārsteigumu.

“Tu joko?!”

“Nē, es pilnīgi nopietni, tas ir mums, bet visvairāk – Tev.” Es joprojām biju saviļņots par atstāto iespaidu.

“Tu iedomājies, ka es Tev kāda mājkalpone būšu? Tu taču neesi normāls! Viss, man jāiet! Nezvani man un neraksti!” Evija vācot savas drēbes pateica un pazuda pa durvīm.

Evija nebija vienīgā, kas tik asi reaģēja uz manas pelēkās mapītes saturu. Es taču piedāvāju visu, kas tai nepieciešams. Viņa taču ir no lielas ģimenes, viņai bija jāspēj novērtēt manu virtuves tehniku. Varbūt es par ātru parādīju savu mapīti, varbūt man vajadzēja uzaicināt viņu pie sevis un ļaut visu atklāt pašas acīm? Nesaprotu, šāda virtuves iekārta sievietēm ir kā sporta mašīna vīriešiem…

Sestdienas vakarā mēs ar Vitu izgājām pastaigāties pa Rīgas izgaismotajām ielām. Apskatīt izgaismotos mākslas darbus un arhitektūras pieminekļus. Man nepatīk pasākumi ar lielu dalībnieku skaitu, es ciest nevaru pūli. Kā vienmēr, arī šoreiz, visu manu prieku bojāja publika. Šķiet, lielākā daļa cilvēku uzskata, ka obligāts priekšnosacījums pirms iziešanas ārā, ir piedzeršanās. It kā ar to nepietiktu, visus veikalus pārpludina infantilie idioti, kuri drūzmējas pie grādīgo dzērienu plauktiem, risinādami tās dienas būtiskāko problēmu – ko dzert?

Pūlī valda anarhija un stulbums. Pat Čārlzs Bukovskis ir apgalvojis, ka pareizā rīcība vienmēr būs pretēja pūļa rīcībai. Pūlī gadās dzirdēt visabsurdākos apgalvojumus, nožēlojamākos jokus un stulbumu, kas nav salīdzināms ne ar kādu izglītības trūkumu, tas rada ārpuspasaulīgu iespaidu. Piemēram, pie Jēkaba kazarmām bija izliktas zili blāzmojošas sēnes. Mēs ar Vitu piegājām pie sētiņas paskatīties uz mākslas darbu, bet nevarējām nedzirdēt sarunu jauniešu starpā, blakus.

-Ha, ha, bļe sēnes spīd.
-Tās ir gļuku sēnes!
-Jā, ha, ha, točna bļe!

Jaunieši vecumā ap 22, tātad vēlāko kursu studenti. Bet viņu izskats bija smieklīgs: visiem bija balinātas džinsu bikses, dažas ar mākslīgi radītiem caurumiem, apšūtas ar  vizuļojošiem bezsakarīgiem uzrakstiem. Dažiem botas ar atraisītām šņorēm. Šķībi uzliktas naģenes. Sieviešu kārtas pārstāves bija divas. Abām kājās bija augstpapēžu kurpes, kurās viņas nemaz nejutās ērti, jo ejot neveikli ielieca ceļus. Abām zeltenēm bija nedabīga toņa iedegums. Viņas, turpat pūlī, smēķēja tievās cigaretes un truli smējās par katru otro puišu frāzi. Puisim, kurš izskatījās pēc kompānijas barveža, bija lakatiņš ap galvu, bikses bija vairākus izmērus par lielu. Ironiskā kārtā, ja puisis izaugtu līdz savām biksēm, viņš nemaz nespētu paiet. “Pēc cepures skatot” puisis glorificē ASV bandu dzīvesveidu, ēdot mammas vārītos kartupeļus ar dillēm.

Vēl viena raksturīga īpašība ir lētās bižutērijas klātesamība, pie tam – milzīgos kvantumos. Ja var saprast meiteņu vēlmi apkārties ar spīdīgām lietām, lai pievērstu pretējā dzimuma uzmanību, tad puišu apsēstība ir neizprotama. Vai tiešām ir pienācis laiks, kad stikla auskari abās ausīs liecina par vīrišķību?
Apbrīnojami, cik ļoti pasakas ietekmē nenobriedušos prātus, vai tas ir mazs burvis Harijs, vai bandu tēls, ko uzbur populārie popmūzikas izpildītāji.

Viena no viskaitinošākajām grupām ir 25-35 gadus jauni cilvēki, kuri strādā, paši pelna savam alkoholam un uzskata, ka maksājot nodokļus un dzīvojot semi-neatkarīgi no vecākiem, viņi var vairāk, nekā citi. Labāk ģērbti, vulgārāki, skaļāki. Atmiņā palicis neliels bariņš šādu ļaužu, kuri fotografējoties pozēja ar “west side” pirkstu kombināciju. Laikam šis ir pirmās grupas loģisks turpinājums. Šī suga atklāti veic veco rituālu ar pudeles laišanu pa riņķi un, uzskatīdami savus jokus par izciliem, lai visi varētu pasmieties – izkliedz savas asprātības.

Trešā grupa iemīļojusi sarkanbrūnas jakas ar “Racing” uzrakstiem. Šie ļaudis ir teritoriāli paranoiski. Viņiem nepatīk staigāt pa Vecrīgas ielām, jo nejūtas droši ārpus savas teritorijas. Šo cilvēku drošākā vide ir deviņstāvu blokmāju ēnā. Tāpēc kultūras pasākumos  sastopami daudz retāk. Tomēr, 18. novembrī, krastmalā, šie ļautiņi būs sanākuši vērot uguņošanu. Iespējams, uguņošanas košie gaismu uzplaiksnījumi un sprādzienu trokšņi viņiem asociējas ar iecienītajiem klubiem.

Kad indivīdi no minētajām sugām, diemžēl, izlemj turpināt savu dzimtu un nolādēt nācijas nākotni ar sava genofonda klātesamību, rodas nākošā suga – vidējā ģimene. Vecāki savus ieradumus nemainot, turpina savu vieglprātīgo un nihilistisko dzīvesveidu un audzina savas atvases pēc savas līdzības.

Valsts jubilejā  es nebūšu starp tiem, kas atradīsies krastmalā un vēros uguņošanu klātienē, klups aiz šņabja pudelēm, ieelpos kāda cita izpūstos cigarešu dūmus, klausīsies „asprātības,” vai „intelektuālās” sarunas.

Nezinu, vai tikai man vienam ir “melnās dienas”, kad pamostoties, tu jau zini, ka tā diena būs izcili sūdīga un viss kaitinās. Man tāda bija pagājušo sestdien. Par spīti laiskajam atvaļinājuma režīmam, es pamodos jau agri no rīta un, iespējams, izkāpu ar nepareizo kāju no gultas. Klusām saģērbos, aizgāju nomazgāties un taisīt brokastis. Saskābušais piens un smirdošā miskaste signalizēja par nelāgo notikumu ķēdi, kura draud čakarēt man nervus visas atlikušās dienas garumā. Bet es esmu cilvēks ar lielu nervu ietilpību un pacietību, citiem vārdiem sakot – mani nevar ātri nokaitināt. Sestdiena bija savādāka.

Tā kā piens bija saskābis, nolēmu atteikties no auzu biezputras par labu ceptām olām un siermaizītēm. Kamēr olas čurkstēja uz pannas, es ātri triepu sviestu uz maizītēm un atstāju tās uz palodzes, lai vēlāk uzliktu sieru. Es aizgriezos uz kādu minūti, lai sagrieztu sieru, kad sadzirdēju kņadu no loga puses. Liels bija mans pārsteigums redzot divus baložus knābājot manas maizītes, kamēr vēl daži bailīgākie viņu biedri mīņājās ārpusē. Pamanījuši manu tuvošanos, abi izsoļoja uz ārējās palodzes, bet viens nolēma man vēl ieriebt ar zaļganu, ļoti mitru ekskrementu uz baltās palodzes virsmas. Mazliet aizsvilies, es pagrābu vienu no aizknābtajām maizēm, uzslaucīju ar to zaļos ekskrementus, nokliedzos “Aizrijieties ar saviem sūdiem!” un izsviedu maizi pa logu. Tikai vērojot maizes šķēles lidojumu, es pamanīju arī kādu pensionāru pāri, kuru uzmanību bija piesaistījis mans sauciens. Maizīte piezemējās netālu no pensionāriem un ap to ātri salasijās incindenta patiesie vaininieki. Kādu brīdi es vēroju vecīšus, viņi – mani. Tās divas vai trīs sekundes tobrīd šķita mūžīgas. Beidzot aizvēru logu un aizvilku aizkarus. Read more…