Nezinu, vai tikai man vienam ir “melnās dienas”, kad pamostoties, tu jau zini, ka tā diena būs izcili sūdīga un viss kaitinās. Man tāda bija pagājušo sestdien. Par spīti laiskajam atvaļinājuma režīmam, es pamodos jau agri no rīta un, iespējams, izkāpu ar nepareizo kāju no gultas. Klusām saģērbos, aizgāju nomazgāties un taisīt brokastis. Saskābušais piens un smirdošā miskaste signalizēja par nelāgo notikumu ķēdi, kura draud čakarēt man nervus visas atlikušās dienas garumā. Bet es esmu cilvēks ar lielu nervu ietilpību un pacietību, citiem vārdiem sakot – mani nevar ātri nokaitināt. Sestdiena bija savādāka.
Tā kā piens bija saskābis, nolēmu atteikties no auzu biezputras par labu ceptām olām un siermaizītēm. Kamēr olas čurkstēja uz pannas, es ātri triepu sviestu uz maizītēm un atstāju tās uz palodzes, lai vēlāk uzliktu sieru. Es aizgriezos uz kādu minūti, lai sagrieztu sieru, kad sadzirdēju kņadu no loga puses. Liels bija mans pārsteigums redzot divus baložus knābājot manas maizītes, kamēr vēl daži bailīgākie viņu biedri mīņājās ārpusē. Pamanījuši manu tuvošanos, abi izsoļoja uz ārējās palodzes, bet viens nolēma man vēl ieriebt ar zaļganu, ļoti mitru ekskrementu uz baltās palodzes virsmas. Mazliet aizsvilies, es pagrābu vienu no aizknābtajām maizēm, uzslaucīju ar to zaļos ekskrementus, nokliedzos “Aizrijieties ar saviem sūdiem!” un izsviedu maizi pa logu. Tikai vērojot maizes šķēles lidojumu, es pamanīju arī kādu pensionāru pāri, kuru uzmanību bija piesaistījis mans sauciens. Maizīte piezemējās netālu no pensionāriem un ap to ātri salasijās incindenta patiesie vaininieki. Kādu brīdi es vēroju vecīšus, viņi – mani. Tās divas vai trīs sekundes tobrīd šķita mūžīgas. Beidzot aizvēru logu un aizvilku aizkarus. Read more…
Kopš Gardas sagūstīšanas ir pagājušas 9 stundas.
K: “Kur ir Onkulis?”
Ārča: “Viņš jau vairākas stundas atrodas arhīvā.”
K: “Skaidrs. Labi, iešu viņu sameklēt. Iespējams, ka mums ir pavediens Ludzā.”
Onkulis: “Kāds pavediens?” Onkulis nepamanīts bija ienācis savu uzticamo padoto kabinetā.
K: “Mums ziņo, ka Ludzas centrā ir apzagts sporta un tūrisma preču veikals. Iespējams, ka to ir paveicis Vairogs. Šobrīd konkrēti zināms, ka pazudusi nauda, aptuveni 40 Ls, bet par nav skaidrības, kas vēl, jo visa preca ir izvandīta un samesta kur pagadās. Lai noskaidrotu, kas tieši ir pazudis, būs nepieciešama, vismaz, nedēļa. Mums ir aizdomas, ka viņš varētu būt nozadzis apģērbu un nepieciešamās lietas, lai bēguļotu pa mežu. Protams, policijas vienībām ir pavēlēts novērot un, nekādā gadījumā, neiesaistīties Vairoga aizturēšanā.”
Read more…
Šķēpa telpās valdīja nepieredzēta darba kņada. Gandrīz visi nodarbojās ar nesenā uzbrukuma izmeklēšanu. Tika analizēta Aivara personīgā un virtuālā dzīve. Globālajā tīmeklī un Šķēpa arhīvā tika pārbaudīti visi avoti, kur figurēja vārds “Vairogs”. Uzbrukums Šķēpa speciālo uzdevumu vienībai tika uzskatīts par uzbrukumu valstij, un pateicoties Šengenas līgumam, arī par starptautisku draudu drošībai.
Gar autobusa logu slīdēja Latvijas pļavas, ceļa malā lepni stāvošie koki, ciemi un pilsētas. Vīrs, kurš sēdēja autobusā, uzlika roku uz vēsā stikla un vēroja, kā ūdens kondensējas uz stikla ap plaukstu un pirkstiem. Domīgi viņš noņēma plaukstu no stikla un savilka to dūrē, viņš vēroja savas dūres lielos kaulus un raupjo ādu. Vīrs iztaisnoja pirkstus, uzlika roku uz kājas un atlaidās krēslā, lai sagaidītu brauciena beigas.
“Šķēps” ir pilnīgi slepena organizācija par kuru, bez organizācijas darbiniekiem, zin vēl 2 personas valstī. Organizācijas vadītājs ar segvārdu “Onkulis”, atskaitās tikai NATO slepenajai organizācijas “Faše” otrā līmeņa vadītājam. “Šķēps” atrodas 400 metrus zem zemes un, pateicoties biezajam akmens slānim, ir pilnībā noslēgta no ārpasaules. Šķēpa finansējums ir daļēji no valsts nodokļu maksātāju kabatām, jo neviens neticēja, ka pašvaldībās tērē tūkstoš latu par vienu tualetes podu un visiem ļāva domāt, ka valdības pārstāvji naudu vienkārši bāž kabatās. Bet bunkura celtniecības izmaksas un daļējs finansējums nāk no NATO slepenās organizācijas “Faše.”
Sakaru kabeļi no bunkura stiepjas uz visām pusēm un iziet virszemē 8 lielākajās Latvijas pilsētās, par to saistību ar globālo tīmekli rūpējas valsts sakaru monopoluzņēmums. Pat, ja septiņi no astoņiem kabeļiem tiktu iznīcināti, “Šķēps” nezaudētu kontaktu ar virszemi un funkcionātu ar 83% efektivitāti.
Pazemes bunkurā atrodas vairākas mazas telpas un viena liela. Mazākajās telpās atrodas serveru telpas, dzīvības uzturēšanas pultis un dažas nelielas nodaļas kā kriptēšanas nodaļa un apkalpes personāla nodaļa.
Lielā zāle ir moderni iekārtota darba zāle ar 45 cilvēkiem. Šīs zāles segvārds ir “Organisms” un tā ir sadalīta deviņos sektoros, katrā sektorā atrodas pa pieciem cilvēkiem. Zāles priekšā atrodas seši lieli ekrāni un viens milzīgs ekrāns. Ekrāniem pretējā siena veidota no melna, necaurredzama stikla, bet stikls ir necaurredzams tikai no vienas puses, no otras puses tas ir caurredzams kā veikala skatlogs. Šajā pusē atrodas divi stāvi, pirmajā atrodas zāle ar deviņiem cilvēkiem, otrajā stāvā atrodas divi kabineti, vienā sēž trīs cilvēki, bet otrajā – viens. Šķēpam ir militāra tipa struktūra – piramīdas struktūra, kur katra sektora piecu darbinieku grupa atskaitas vienam no deviņiem “delnas” vadītājiem, kuri dalās trīs grupās. Katrai “delnas” grupai ir viens vadītājs – Džeroms, Arča un K, un viņi atbild tikai “Onkuļa” priekšā.
Tobrīd organizācijas “Šķēps” telpās…
Read more…
December 10th, 2008
admin
Vispirms man jāatvainojas, ka sen nebiju rakstījis. Piedodiet.
Vairākas nedēļas esmu pavadījis viesojoties dažādās Eiropas valstīs, piedalījies visdažādākajās konferencēs. Visbeidzot, pagājušās nedēļas nogalē, uzaicināju kolēģi no nemirst.lv uz IT forumu Tallinā. Ar to arī noslēdzās nogurdinošā ceļošana pa Eiropu. Jūs padomājāt, ka es esmu pārvedis suvenīrus un foto ar arhitektūras šedevriem? -Nē. Es atvedu atmiņas par paneļdiskusijām, brainstorming diskusijām un strīdiem ar NVO pārstāvjiem. Powoerpoint prezentācijas man vēl ilgi rādīsies murgos. Visās konferencēs, visās prezentācijās, visās diskusijās, kā lentenis zarnu traktā, caurvijās viena tēma – ekonomiskā krīze.
Kopenhāgenā es biju uz neformālu diskusiju par sociālajiem tīkliem un globalizāciju. Man bija izdevība apspriesties ar kādu britu blogeri, kurš, pateicoties ekonomiskajai krīzei, ir kļuvis tik turīgs, ka pametis darbu kādā finanšu kompānijā. Viņš arī neslēpa kā – aicinot lasītājus uz diskusiju, izstrādājot metodes un ieteikumus kā mazināt krīzes ietekmi uz iedzīvotājiem. Viņa bloga apmeklējums Google analītiķī esot “izdūris caurumu viņa monitorā.” Pat reklāmas baneru cenu krišanās nav traucējusi viņam ļoti labi nopelnīt. Gandrīz visi atzina, ka arī viņu valstīs esot līdzīgi, cilvēki meklējot iespējas kā izvairīties no krīzes, vai nesāpīgāk to pārdzīvot.
Atgriežoties Latvijā, es sāku pētīt mūsu blogosfēras attieksmi pret krīzi. Un šeit ir kopsavilkums: Read more…
November 19th, 2008
admin
Markizs, Tu esi bijis pirmais blogeris līdzās Benvenuto un Watt. Lūdzu, pastāsti, kā tas viss sākās.
Daļa šo lielo notikumu, protams, ir jau nodoti pelnītā aizmirstībā, bet nu joprojām ir sastopami daži apdrupuši fakti. Piemēram, tajā laikā es mīlēju zaļo krāsu. Arī plīša lācīšus.
Hobiji arī bija vieni no mūsu sākotnējajiem kontakta punktiem. Piemēram, Benvenuto es iepazinu izbāzeņu veikalā, viņš meklēja labu zīļuka ekemplāru, es spēcīgu kušķi. Ar Wattu, toties, abi bijām kaislīgi rokdarbnieki, tas mūs arī saveda kopā. Viņš drāza koka vīriņus, es karotes. Padevās arī tamborēt.
Kā jau mēs visi zinam, Watt radīja sviesta cibu, kur gan tu, gan viņš blogojāt, bet Benvenuto uzsāka solokarjeru ar nemirst.lv. Kādēļ tā, kādēļ Jūs gājāt tik dažādus ceļus?
Read more…
Es arī noskatījos LNT ziņas par Veidenbauma iespējamo psihisko nestabilitāti. Ar jūsu atļauju, izteikšos.
Tvnet: Elmārs Tērauds (Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents): “Viņš ir sociopāts, kam nepatīk sabiedrība.” Diagnozes uzstādīšanai viņam pietika ar dažu bilžu apskatīšanu. Es noņemu cepuri šī speciālista priekšā un gribētu dzirdēt viņa viedokli par electricretard un Gedroica darbiem.
Un kādēļ Dana Albrehta ir muļķe? Atbildi sniedz blogeris Nombre iekš twitter.com: “Žēlums ir tāds. Veindenbaums tik dēvēts kā blogeris… nelīdzsvarots.. blogs, nelīdzsvarots.. tagad visi domās, ka mēs nelīdzsvaroti” Kā žurnālists var veidot ziņas par cibiņčabulīti, ja neatšķir blogu no sociālā tīkla? Man ar šo faktu pietiek, lai pieņemtu, ka viņa neorientējas pilnīgi nevienā tēmā un, iespējams, žņaudz trusīšus, jebšu izmanto tos savu seksuālo fantāziju apmierināšanai.
Vēl es šorīt uzzināju, ka arī twitteristiem ķersies klāt, meklēs teroristus mūsu (blogeru) vidū. Un tas viss tikai dumjo žurnālistu dēļ. Vai jūs varat iedomāties Onkuli šaujam cilvēkus, Artūru spīdzinam kaķīšus un Krizdabzu kopā ar meiteni? Ja jā, tad Tu esi prātā slims cibiņčabulītis, nevis blogeris. Latvijas blogosfēra ir morāli vesela. Fakts, ka visiem Latvijas blogeriem ir iPhoni 3G, liecina par lielu sociālo aktivitāti un par sociopātijas pazīmēm mūsu vidū nevar būt ne runas. Sociālo tīklu piedāvātās iespējas rakstīt dienasgrāmtas (klab.lv; mix.lv; livejournal.com utt) nekādā gadījumā nedrīkst dēvēt par blogiem, piedāvāju tos dēvēt par “tenkuvēm.”
Varbūt mums, blogeriem, ir pienācis laiks nodemonstrēt mūsu vienotību un iesūdzēt LNT tiesā par neslavas celšanu? Vienotībā ir spēks, biedri blogeri.