Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Pirms pusotra mēneša Gints bija zaudējis darbu vietējā veikalā, kur strādāja par finansistu, bet kā jau nelielā uzņēmumā, viņš palīdzēja dažādos citos ikdienas darbos. Joprojām pirms iemigšanas Ginta prātā rezonēja viņa kādreizējā priekšnieka Olafa vārdi: “Tu lieliski zini situāciju, krīze mums ir spēcīgi iesitusi pa kabatu, pilsētā pieaug bezdarbs, pirktspēja krīt bezdibenī, mūsu apgrozījums tai līdzi un, godīgi sakot, nezinu, vai izvilksim nākamo gadu. Piedod, Gint, bet esmu spiests uzteikt Tev darbu. Piedod, bet man tiešām nav citas izvēles. Bet Tu nenokar degunu, krīze nevar būt mūžīga, tikko kā situācija uzlabosies, man atkal vajadzēs spējīgus un zinošus cilvēkus, un Tu būsi pirmais, kam es zvanīšu.”

Ja pirmajā bezdarba mēnesī Gints jutās priecīgs, entuziasma pilns un labi atpūties, tad otrais bija atnesis to pašu rutīnu, ar kuru bija mocījies savā bijušajā darba vietā. Dienas šķita kā notikumu vakuums, pilnīgs un absolūts tukšums. “Elles devītais loks” Gints mēdza pie sevis atkārtot, sēžot tukšajā dzīvoklī, skatoties tukšajā epasta kastītē, tukšajā skaipā, kur visi draugi laiku tērēja tikai darījumu sarunām. Laiks šķita sasalis.

Gints gāja pa ielu vērodams asfaltu, mājas sienas un garāmgājējus, tieši tā pat kā viņš to bija darījis jau trīs nedēļas. Lai izietu cauri pilsētai un atpakaļ, pietika ar vienu stundu, ko Gints arī izmantoja, iziedams no mājas plkst. 12:00 – mazpilsētas aktīvākajā laikā, kad strādājošie gāja pusdienās. Šo pastaigas laiku Gints izmantoja ar nolūku satikt kādu paziņu vai draugu, vai kādu no vecajiem kolēģiem, lai aprunātos, lai atgādinātu sev un citiem par savu eksistenci.

-Čau, Gint! Eu, Dzirdi?- No apātijas iztraucēja sievietes balss. Tā bija viņa kādreizējā kolēģe Vallija, kura strādāja par pārdevēju-kasieri.
-Čau!-  Gints priecīgi uzsauca un devās Vallijas virzienā
-Kā iet, ko dari?- Vallija ar neviltotu interesi jautāja.
-Tīri labi, atpūšos, meklēju darbu. Kā jums pašiem?
-Nu, godīgi sakot, nekas daudz nav mainījies. Nu izņemot to, ka Tavā vietā tagad strādā Olafa māsīca. Nu, arī tas, ka…”
-Ko?! Manā vietā kāds strādā? Bet Olafs….- Gints apklusa un domīgi raudzījās Vallijas pārsteigtajā sejā.
-Nu jā, es domāju, ka Tu zini… Piedod Gint.- Vallija atvainojās, viegli pieskaroties viņa rokai.
-Nevajag, Tev nevajag atvainoties. Labi, zini, man te jāskrien uz, ērm, uz darba pārrunām. Es kavēju. Vēl saskriesimies.- Gints steigā aizskrēja pāri ielai.
-Kretīns, nolādētais, liekulīgais pīzda Olafs.- Gints klusu, pie sevis šķendējās.
-Es taču strādāju neapmaksātas virsstundas, vilku galus kopā tām nolādētajām bilansēm. Kretīns!

Gints izjuta milzīgas dusmas, viņš jutās nodots, pamests, pievilts un aizvainots līdz dvēseles dziļumiem. Naids viņā auga sekundēm kā milzīgs spēks, kā ūdens spiediens uz dambja sienu, tas lūdzās ļaut vaļu izlauzties, vismaz caur dūri sienā. Bet Gints visu mūžu bija bijis kulturāls un savaldīgs cilvēks, neviens pensionārs, dzērājs vai huligāns nespēja viņu izvest no pacietības. Gints, ar sakostiem zobiem, neļāva vaļu savām dusmām, nikni minot asfaltu. Piepeši Ginta acu plakstiņi atvāzās pārsteigumā, viņš neticēja savām acīm. Olafs, ielas pretējā pusē, iegāja bārā “Gubernija,” kur viņš regulāri devās ieturēt pusdienas. Ginta acīs iedegās velnišķīgs naids, viņš redzēja, ka Olafs pakar mēteli, paņem avīzi, bet tad pazūd kaut kur tumsā, ko slēpj atspīdums skatlogā. Gints pārskrēja pāri ielai un ieskrēja bārā, ar vienu vienīgu domu – konfrontēt Olafu. Bārs bija tukšs, pat kasiere nestāvēja pie letes.
-Tualete!- Nodomāja Gints un ieskrēja labierīcībās.
Pie pisuāra neviens nebija, bet aiz kabīnītes durvīm varēja dzirdēt avīzes lapu švīkoņu un pa šķirbu, starp grīdu un durvīm, varēja redzēt kurpju pāri un nolaistās bikses. Uz brīdi apmulsis, Gints nezināja ko pasākt.
-Sākt runāties neērti, bet drīzāk gribētos izspert durvis ar kāju, varbūt vēl trāpīt ar tām Olafam!- Ginta prātā uzdīga doma.
Olafs nemaz neredzēja roku pāri, kas ieslīdēja zem kabīnītes durvīm, jo skatu aizsedza avīze. Rokas satvēra Olafa kājas virs nolaistajām biksēm un strauji sāka vilkt.
-Eu, kas notiek. Eu izbeidz, bļe, palīgā! PALĪGĀ!- Olafs, bezpalīdzīgi nokritis zemē ar kājām zem durvīm, bļāva pēc palīdzības, pieķēries pie poda ar vienu roku.
Gints rāva cik bija spēka, bet drīz Olafa resnais vēders atdūrās pret durvīm un nosprostoja viņa ceļu zem tām. Gints centās vilkt ar vēl lielāku spēku, pat sāka neartikulāti bļaut, dusmas pieauga ekspoenciāli un viņa bļāvieni sāka izklausīties pēc dzīvnieciskiem, demoniskiem rūcieniem un riešanas. Olafs tikai bezpalīdzīgi kliedza un sauca pēc palīdzības, cenzdamies ar kājām izrauties no uzbrucēja, kura rūcienu atbalsošanās biezajās mūra sienās iedvesa vistīrākās šausmas. Gints pamanīja, ka viņš ir iztraucējis Olafu visnepiemērotākajā brīdī, viņa iesāktais bija izsmērējies pa grīdu un Olafa gurniem. Gintam sametās šķērmi ap dūšu ieraugot tumšo, spalvaino, notriepto kumšķi, viņš pēkšņi un nekotrolējami sāka vemt, izvēmās viņš strauji un tieši virsū Olafa kājām. Uz brīdi iestājās klausums, jo Gints rīstījās, bet Olafs, sajutis siltumu, centās saprast kas notiek ar viņa kājām. Gints nosprieda, ka ir pēdējais laiks pamest nozieguma vietu, nolēmis vēl neitralizēt Olafu, Gints ierācās kā lācis un iespēra pa Olafa apvemtajiem pautiem. Kliegšana un palīgā saukšana aprāvās ar paskaļu kunkstu, arī Olafa kāju spirināšanās mitējās. Nejuzdams pretestību, Gints atlaida Olafa kājas un atkāpās, no apvemtās kabīnītes bija dzirdama saraustīta elpošana un klusi, agoniski kunksti. Gints uzvilka kapuci un izskrēja no bāra, ātrā solī devās projām pa mazākajām sānielām, uz māju pusi.

Mājās Ginta sirds turpināja sisties tik stipri, ka šķita, ka tā izleks no krūtīm. Adrenalīns pulsēja vēnās. Gints izdzēra glāzi cukurūdens un centās nomierināties. Gintu nemocīja nožēla par padarīto, tieši otrādāk – viņš tīksminājās par paveikto. Viņš tikko bija salauzis visas uzvdības un morāles normas, kuras visu mūžu bija apzinīgi kultivējis. Kopā ar brīvības sajūtu, bija uzradušās arī bailes, bailes no sodāmības, bet arī tās pazuda, kad vietējā iknedēļas laikrakstā parādījās raksts, pirmajā lapā, par vēl nepieredzētu noziegumu pret vietējo uzņēmēju, ko, visticamāk, pastrādājis kāds klaiņojošs narkomāns.

Esmu Latvijā piedzimis un izaudzis latvietis. Es to nesaku ar lepnumu, tā ir fakta konstatācija. Tikko es piedzimu, manu latvieša gēnu pūru sāka apaudzēt ar to, kam jāpiemīt latvietim – ar valodu, ar uzvedības normām, ar tradīcijām. Varētu pat teikt, ka esmu piesūcies ar zirņiem, speķi, skaudību un žēlošanos par to, ka kādreiz ir bijis labāk.

Strādāju es bez pārtraukumiem no 18 gadu vecuma un lepojos ar to no tāda aspekta, ka esmu bijis stabils, ar regulāriem ienākumiem un maksājis nodokļus valstij. Tāda pilsoņa apzinība, godprātība un idioloģiskais taisnīgums, ka es maksāju par to, ka varu justies droši valstī un, ka mani atbalstīs situācijā, kad man tas būs nepieciešams. Interesanti, vai manas domas mainīsies, kad es saņemšu savu pirmo bezdarbnieka pabalstu?

Astoņu gadu laikā man ir mainījušies priekšnieki, esmu mainījis kabinetus, pienākumus un kolēģus, bet viena lieta ir vilkusies līdzi – rutīna. Darbi, kuriem pietiek ar muskuļu atmiņu, mēdz iedzīt apātijā. It kā ar apātiju nepietiktu, nē, dzīvē vienmēr viss ir vēl briesmīgāk – rutīnu neciešamāku padara troksnis aiz loga, kurš aprij jebkuru domu aizmetni. “Mazās Parīzes” centrā nav neviena klusa brīža, tramvaji strīķē sliedes, mašīnu dzinēji un riepas iekaucas ik 100 metrus, riepām jāsitās pret nolādētajiem bruģakmeņiem, lidmašīnām ir jālido pāri pilsētai, ventilācijas un kondicionieru kārbām jādūc 24/7, ātro palīdzību un policijas mašīnu skaņas signāliem jāskan visas ielas garumā. Kā gan izbēgt no šīs kņadas, ja esmu kļuvis atkarīgs no civilizācijas labumiem – pajumtes vairāku stāvu augstumā, siltā ūdens, veikalu pārtikas, elektrības un telekomunikācijām?

Spēcīga atspēriena punkta man dzīvē nebija, bet ambīcijas, protams, bija lielas. Aizgāju mācīties perspektīvāko no tā, ko varēju atļauties, tā pat kā tūkstošiem citu manu vienaudžu. Daudzi no šiem vienaudžiem ir Īrijā, vāc zemenes un gliemežus, daudzi ir bez darba (šiem es drīz pievienošos). Kā jau latvietim, man skauž, ka citiem dzīvē ir bijuši labi atspēriena punkti. Man skauž, ka turīgākajiem vienmēr ir iespējas visu dabūt izdevīgāk caur draugiem un radiem. Esmu dzirdējis, ka draugi un ģimene esot lielākā bagātība dzīvē. Sanāk, ka šis teiciens ir savtīgu interešu vizītkarte. Draugiem ir jāpalīdz draugiem, tas ir pašsaprotami, bet mani pārņem skaudība ikreiz, kad dzirdu, ka politiķi un biznesmeņi ir iekārtojuši augstos amatos savus draugus un radiniekus. Laikam tiem cilvēkiem, kuri daudz sasniedz dzīvē un “tālu tiek”, piemīt draudzības labākās īpašības. Maniem latviešu draugiem ir novērojama pretēja īpašība, tiklīdz tie tiek pie augstākas labklājības, tā viņu deguni atduras debesīs un pārējiem ir jāpriecājās par to, ka viņiem vispār kaut kas ir. Tas ir slims lepnums, slims ar sava pārākuma glorificēšanu.

Pēc dažādiem nostāstiem, var secināt, ka šīs dzīves laikā mēs varam sačakarēt arī pēcnāves dzīvi. Piemēram, ja mēs nolemjam pārtraukt mocīšanos šajā dzīvē, mums draud mūžīga mocīšanās nākamajā. Ja mums paliks nenokārtotas darīšanas šajā dzīvē, mēs kļūsim par plauktiņu virinātājiem kaut kur starp pasaulēm (kādā dzīvoklī). Nu atkal nav labi. Pilnīga bezizeja un izmisums.

Un kā jau tipiskam latvietim, man tipiska ir čīkstēšana par to, cik viss ir slikti.