Tipiska latvieša čīkstēšana
Esmu Latvijā piedzimis un izaudzis latvietis. Es to nesaku ar lepnumu, tā ir fakta konstatācija. Tikko es piedzimu, manu latvieša gēnu pūru sāka apaudzēt ar to, kam jāpiemīt latvietim – ar valodu, ar uzvedības normām, ar tradīcijām. Varētu pat teikt, ka esmu piesūcies ar zirņiem, speķi, skaudību un žēlošanos par to, ka kādreiz ir bijis labāk.
Strādāju es bez pārtraukumiem no 18 gadu vecuma un lepojos ar to no tāda aspekta, ka esmu bijis stabils, ar regulāriem ienākumiem un maksājis nodokļus valstij. Tāda pilsoņa apzinība, godprātība un idioloģiskais taisnīgums, ka es maksāju par to, ka varu justies droši valstī un, ka mani atbalstīs situācijā, kad man tas būs nepieciešams. Interesanti, vai manas domas mainīsies, kad es saņemšu savu pirmo bezdarbnieka pabalstu?
Astoņu gadu laikā man ir mainījušies priekšnieki, esmu mainījis kabinetus, pienākumus un kolēģus, bet viena lieta ir vilkusies līdzi – rutīna. Darbi, kuriem pietiek ar muskuļu atmiņu, mēdz iedzīt apātijā. It kā ar apātiju nepietiktu, nē, dzīvē vienmēr viss ir vēl briesmīgāk – rutīnu neciešamāku padara troksnis aiz loga, kurš aprij jebkuru domu aizmetni. “Mazās Parīzes” centrā nav neviena klusa brīža, tramvaji strīķē sliedes, mašīnu dzinēji un riepas iekaucas ik 100 metrus, riepām jāsitās pret nolādētajiem bruģakmeņiem, lidmašīnām ir jālido pāri pilsētai, ventilācijas un kondicionieru kārbām jādūc 24/7, ātro palīdzību un policijas mašīnu skaņas signāliem jāskan visas ielas garumā. Kā gan izbēgt no šīs kņadas, ja esmu kļuvis atkarīgs no civilizācijas labumiem – pajumtes vairāku stāvu augstumā, siltā ūdens, veikalu pārtikas, elektrības un telekomunikācijām?
Spēcīga atspēriena punkta man dzīvē nebija, bet ambīcijas, protams, bija lielas. Aizgāju mācīties perspektīvāko no tā, ko varēju atļauties, tā pat kā tūkstošiem citu manu vienaudžu. Daudzi no šiem vienaudžiem ir Īrijā, vāc zemenes un gliemežus, daudzi ir bez darba (šiem es drīz pievienošos). Kā jau latvietim, man skauž, ka citiem dzīvē ir bijuši labi atspēriena punkti. Man skauž, ka turīgākajiem vienmēr ir iespējas visu dabūt izdevīgāk caur draugiem un radiem. Esmu dzirdējis, ka draugi un ģimene esot lielākā bagātība dzīvē. Sanāk, ka šis teiciens ir savtīgu interešu vizītkarte. Draugiem ir jāpalīdz draugiem, tas ir pašsaprotami, bet mani pārņem skaudība ikreiz, kad dzirdu, ka politiķi un biznesmeņi ir iekārtojuši augstos amatos savus draugus un radiniekus. Laikam tiem cilvēkiem, kuri daudz sasniedz dzīvē un “tālu tiek”, piemīt draudzības labākās īpašības. Maniem latviešu draugiem ir novērojama pretēja īpašība, tiklīdz tie tiek pie augstākas labklājības, tā viņu deguni atduras debesīs un pārējiem ir jāpriecājās par to, ka viņiem vispār kaut kas ir. Tas ir slims lepnums, slims ar sava pārākuma glorificēšanu.
Pēc dažādiem nostāstiem, var secināt, ka šīs dzīves laikā mēs varam sačakarēt arī pēcnāves dzīvi. Piemēram, ja mēs nolemjam pārtraukt mocīšanos šajā dzīvē, mums draud mūžīga mocīšanās nākamajā. Ja mums paliks nenokārtotas darīšanas šajā dzīvē, mēs kļūsim par plauktiņu virinātājiem kaut kur starp pasaulēm (kādā dzīvoklī). Nu atkal nav labi. Pilnīga bezizeja un izmisums.
Un kā jau tipiskam latvietim, man tipiska ir čīkstēšana par to, cik viss ir slikti.