Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Nezinu, vai tikai man vienam ir “melnās dienas”, kad pamostoties, tu jau zini, ka tā diena būs izcili sūdīga un viss kaitinās. Man tāda bija pagājušo sestdien. Par spīti laiskajam atvaļinājuma režīmam, es pamodos jau agri no rīta un, iespējams, izkāpu ar nepareizo kāju no gultas. Klusām saģērbos, aizgāju nomazgāties un taisīt brokastis. Saskābušais piens un smirdošā miskaste signalizēja par nelāgo notikumu ķēdi, kura draud čakarēt man nervus visas atlikušās dienas garumā. Bet es esmu cilvēks ar lielu nervu ietilpību un pacietību, citiem vārdiem sakot – mani nevar ātri nokaitināt. Sestdiena bija savādāka.

Tā kā piens bija saskābis, nolēmu atteikties no auzu biezputras par labu ceptām olām un siermaizītēm. Kamēr olas čurkstēja uz pannas, es ātri triepu sviestu uz maizītēm un atstāju tās uz palodzes, lai vēlāk uzliktu sieru. Es aizgriezos uz kādu minūti, lai sagrieztu sieru, kad sadzirdēju kņadu no loga puses. Liels bija mans pārsteigums redzot divus baložus knābājot manas maizītes, kamēr vēl daži bailīgākie viņu biedri mīņājās ārpusē. Pamanījuši manu tuvošanos, abi izsoļoja uz ārējās palodzes, bet viens nolēma man vēl ieriebt ar zaļganu, ļoti mitru ekskrementu uz baltās palodzes virsmas. Mazliet aizsvilies, es pagrābu vienu no aizknābtajām maizēm, uzslaucīju ar to zaļos ekskrementus, nokliedzos “Aizrijieties ar saviem sūdiem!” un izsviedu maizi pa logu. Tikai vērojot maizes šķēles lidojumu, es pamanīju arī kādu pensionāru pāri, kuru uzmanību bija piesaistījis mans sauciens. Maizīte piezemējās netālu no pensionāriem un ap to ātri salasijās incindenta patiesie vaininieki. Kādu brīdi es vēroju vecīšus, viņi – mani. Tās divas vai trīs sekundes tobrīd šķita mūžīgas. Beidzot aizvēru logu un aizvilku aizkarus. Read more…

Krietnu laiku nav sanācis neko ierakstīt blogā, godīgi sakot, nav arī bijusi iedvesma jums ko stāstīt. Bet šeit ir stāsts par kādu kontrastainu vakaru.

Pēdējā darba dienā, pirms iešanas atvaļinājumā, es strādāju līdz vēlam vakaram, lai pienācīgi sagatavotu visu savai prombūtnei uz divām nedēļām. Izejot no darba, es sajutu saldu, siltu un vilinoši tumšu gaisotni – bohēmu. Es sāku iet māju virzienā un vēroju nupat atmodušos Rīgas nakts dzīvi. Meitenes uzvilkušas košas un vilinošas drēbes – gluži kā košie ziedi tās konkurēja savā starpā par nektāra smaržas apreibušo tranu uzmanību. Lēnām gāju gar bāru skatlogiem un klubu neona gaismu izkārtnēm. Košās krāsas, laternu gaisma un laiks sabiezēja, laiski slīdēdams man garām. Read more…

Vispirms man jāatvainojas, ka sen nebiju rakstījis. Piedodiet.

Vairākas nedēļas esmu pavadījis viesojoties dažādās Eiropas valstīs, piedalījies visdažādākajās konferencēs. Visbeidzot, pagājušās nedēļas nogalē, uzaicināju kolēģi no nemirst.lv uz IT forumu Tallinā. Ar to arī noslēdzās nogurdinošā ceļošana pa Eiropu. Jūs padomājāt, ka es esmu pārvedis suvenīrus un foto ar arhitektūras šedevriem? -Nē. Es atvedu atmiņas par paneļdiskusijām, brainstorming diskusijām un strīdiem ar NVO pārstāvjiem. Powoerpoint prezentācijas man vēl ilgi rādīsies murgos. Visās konferencēs, visās prezentācijās, visās diskusijās, kā lentenis zarnu traktā, caurvijās viena tēma – ekonomiskā krīze.

Kopenhāgenā es biju uz neformālu diskusiju par sociālajiem tīkliem un globalizāciju. Man bija izdevība apspriesties ar kādu britu blogeri, kurš, pateicoties ekonomiskajai krīzei, ir kļuvis tik turīgs, ka pametis darbu kādā finanšu kompānijā. Viņš arī neslēpa kā – aicinot lasītājus uz diskusiju, izstrādājot metodes un ieteikumus kā mazināt krīzes ietekmi uz iedzīvotājiem. Viņa bloga apmeklējums Google analītiķī esot “izdūris caurumu viņa monitorā.” Pat reklāmas baneru cenu krišanās nav traucējusi viņam ļoti labi nopelnīt. Gandrīz visi atzina, ka arī viņu valstīs esot līdzīgi, cilvēki meklējot iespējas kā izvairīties no krīzes, vai nesāpīgāk to pārdzīvot.
Atgriežoties Latvijā, es sāku pētīt mūsu blogosfēras attieksmi pret krīzi. Un šeit ir kopsavilkums: Read more…

Markizs, Tu esi bijis pirmais blogeris līdzās Benvenuto un Watt. Lūdzu, pastāsti, kā tas viss sākās.

Daļa šo lielo notikumu, protams, ir jau nodoti pelnītā aizmirstībā, bet nu joprojām ir sastopami daži apdrupuši fakti. Piemēram, tajā laikā es mīlēju zaļo krāsu. Arī plīša lācīšus.

Hobiji arī bija vieni no mūsu sākotnējajiem kontakta punktiem. Piemēram, Benvenuto es iepazinu izbāzeņu veikalā, viņš meklēja labu zīļuka ekemplāru, es spēcīgu kušķi. Ar Wattu, toties, abi bijām kaislīgi rokdarbnieki, tas mūs arī saveda kopā. Viņš drāza koka vīriņus, es karotes. Padevās arī tamborēt.

Kā jau mēs visi zinam, Watt radīja sviesta cibu, kur gan tu, gan viņš blogojāt, bet Benvenuto uzsāka solokarjeru ar nemirst.lv. Kādēļ tā, kādēļ Jūs gājāt tik dažādus ceļus?

Read more…

Es arī noskatījos LNT ziņas par Veidenbauma iespējamo psihisko nestabilitāti. Ar jūsu atļauju, izteikšos.

Tvnet: Elmārs Tērauds (Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents): “Viņš ir sociopāts, kam nepatīk sabiedrība.” Diagnozes uzstādīšanai viņam pietika ar dažu bilžu apskatīšanu. Es noņemu cepuri šī speciālista priekšā un gribētu dzirdēt viņa viedokli par electricretard un Gedroica darbiem.

Un kādēļ Dana Albrehta ir muļķe? Atbildi sniedz blogeris Nombre iekš twitter.com: “Žēlums ir tāds. Veindenbaums tik dēvēts kā blogeris… nelīdzsvarots.. blogs, nelīdzsvarots.. tagad visi domās, ka mēs nelīdzsvaroti” Kā žurnālists var veidot ziņas par cibiņčabulīti, ja neatšķir blogu no sociālā tīkla? Man ar šo faktu pietiek, lai pieņemtu, ka viņa neorientējas pilnīgi nevienā tēmā un, iespējams, žņaudz trusīšus, jebšu izmanto tos savu seksuālo fantāziju apmierināšanai.

Vēl es šorīt uzzināju, ka arī twitteristiem ķersies klāt, meklēs teroristus mūsu (blogeru) vidū. Un tas viss tikai dumjo žurnālistu dēļ. Vai jūs varat iedomāties Onkuli šaujam cilvēkus, Artūru spīdzinam kaķīšus un Krizdabzu kopā ar meiteni? Ja jā, tad Tu esi prātā slims cibiņčabulītis, nevis blogeris. Latvijas blogosfēra ir morāli vesela. Fakts, ka visiem Latvijas blogeriem ir iPhoni 3G, liecina par lielu sociālo aktivitāti un par sociopātijas pazīmēm mūsu vidū nevar būt ne runas. Sociālo tīklu piedāvātās iespējas rakstīt dienasgrāmtas (klab.lv; mix.lv; livejournal.com utt) nekādā gadījumā nedrīkst dēvēt par blogiem, piedāvāju tos dēvēt par “tenkuvēm.”

Varbūt mums, blogeriem, ir pienācis laiks nodemonstrēt mūsu vienotību un iesūdzēt LNT tiesā par neslavas celšanu? Vienotībā ir spēks, biedri blogeri.