Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Kopš Gardas sagūstīšanas ir pagājušas 9 stundas.
 
K: “Kur ir Onkulis?”
Ārča: “Viņš jau vairākas stundas atrodas arhīvā.”
K: “Skaidrs. Labi, iešu viņu sameklēt. Iespējams, ka mums ir pavediens Ludzā.”
Onkulis: “Kāds pavediens?” Onkulis nepamanīts bija ienācis savu uzticamo padoto kabinetā.
K: “Mums ziņo, ka Ludzas centrā ir apzagts sporta un tūrisma preču veikals. Iespējams, ka to ir paveicis Vairogs. Šobrīd konkrēti zināms, ka pazudusi nauda, aptuveni 40 Ls, bet par nav skaidrības, kas vēl, jo visa preca ir izvandīta un samesta kur pagadās. Lai noskaidrotu, kas tieši ir pazudis, būs nepieciešama, vismaz, nedēļa. Mums ir aizdomas, ka viņš varētu būt nozadzis apģērbu un nepieciešamās lietas, lai bēguļotu pa mežu. Protams, policijas vienībām ir pavēlēts novērot un, nekādā gadījumā, neiesaistīties Vairoga aizturēšanā.”

Onkulis: “Kur tad viņš bēguļos? Viņš redzēja, ka mums ir melnie helikopteri, viņš zin, ka mums ir termogrāfiskās kameras, viņš zin, ka satelīts vēro visu teritoriju ap Ludzu. Turklāt, mežos patrulē armijas vienības. Policijas patruļmašīnas riņķo pa Ludzu un meklē tikai vienu, konkrētu personu. Viņam nav izredžu izkļūt no pilsētas nepamanītam. Vairogs šobrīd ir kā nobijies dzīvnieks, kurš palicis bez saimnieka. Ja vien Gardas nopratināšana nedod pamatu domāt savādāk.” Onkulis pabeidza sakāmo, pievērsdams skatienu Džeromam.

Džeroms: “Viņš klusē. Klusē, bet visu laiku smīn. Es domāju, ka viņš varētu sākt runāt ar Tevi.
Onkulis domīgi pagriezās un devās prom, apstājās pie durvīm un teica: “ Ir laiks atkal paskatīties draugam acīs.”

Onkulis nonāca nelielā gaitenī, kur atradās divas kameras un nopratināšanas telpa, kura vairāk atgādināja ķirurģisko operāciju zāli. Pirmajā kamerā, aiz smagām tērauda durvīm, atradās Garda. Onkulis pamāja apsargiem, lai tie ievestu Gardu  nopratināšanas zālē. Viens no apsargiem sazinājās ar drošības operatoru, kurš novērošanas kamerā pārliecinājās, ka Garda sēž mierīgs un joprojām ir saslēgts roku dzelžos, ievadīja datorā komandu, kas atvēra kameras elektronisko atslēgu. Pie kameras durvīm pienāca vēl divi drošībnieki un sagaidījuši, kad pirmie atvērs durvju slēģi, iegāja kamerā, satvēra Gardu aiz abām rokām un aizveda uz nopratināšanas zāli, kur viņu gaidīja Onkulis. Onkulis bija atbalstījies pret galdu, uz kura stāvēja melu detaktors.

“Beidzot Tu nolēmi mani apciemot. Piecpadsmit gadus no Tevis nebija ne ziņas, es jau domāju, ka Tevis nav starp dzīvajiem.” Ar vieglu smaidu sacīja Garda, kamēr viņu veda pie krēsla un vēlāk pieslēdza pie tā ar roku dzelžiem.
“Piedod, draugs, es biju aizņemts ar Šķēpa izveidi.”
Garda paskatījās uz galdu, pret kuru atbalstījies stāvēja Onkulis. Garda pamāja ar galvu virzienā, kur atradās dažādas pudelītes bez uzrakstiem. “Kaut kas jauns, kas uz mani iedarbosies, vai arī Tu domā, ka uz vecumu būšu palicis pietiekami vājš, lai patiesības serums spētu atraisīt man muti?”
Onkulis: “Nē, ne man, ne Tev tas nav vajadzīgs.”
Onkulis pagriezās pret novērošanas kameru un teica: “K, atstājiet mūs vienatnē.” Pēc dažām sekundēm nodzisa sarkanā lampiņa video kameras sānos.
Garda: “Viņi skaņas ierakstu arī izslēdza?”
Onkulis: “Vari man uzticēties.”
Garda: “Reiz es jau Tev uzticējos. Un tā rezultātā es zaudēju vienīgo cilvēku, ko mīlēju.” Onkulis klausījās Gardas runāto un vēroja, kā viņa sejā uznirst naidpilni vaibsti.
Garda: “Tavs gļēvums izdzēsa Annas dzīvību!”
Onkulis: Tas nebija gļēvums! Es pasargāju miljoniem nevainīgu civilo no Tavas vājprātīgās apsēstības ar kodolholokaustu. Kā redzi, mēs atguvām brīvību un atguvām to mierīgā ceļā!”
Garda pieliecās uz priekšu, cik ļāva roku dzelži. “Jūs atguvāt brīvību? Jūs to saucat par brīvību? Jūs savās bailēs nomainījāt vienu verdzību pret citu, jo tā šķita labāka!”
Onkulis: “Tā nav verdzība, tā ir jaunā pasaules kārtība un uz to mēs esam sākuši iet pa visnesāpīgāko ceļu.”
Garda: “Nožēlojamie gļēvuļi. Jūs atļāvāt pārveidot tautu par zombijiem bez ambīcijām. Cilvēks ir dominantā dzīvības forma uz šīs planētas, bet jūs piespiedīsiet viņus “labprātīgi” doties aplokā, kā dzīvniekiem. Kamēr vien es, vai mans dēls būs dzīvi, cīņa turpināsies!”
Onkulis: “Tu Vairogu esi radījis ne par matu labāku. Viņš ir kļuvis par Tavu sargsuni, viņš izpilda visus Tavus netīros darbus. Vai tā ir tā brīvība, par kuru Tu runā?”
Garda: “Tu ļoti smagi kļūdies, ļoti smagi. Es viņam iemācīju visu, ko viņš gribēja zināt. Es viņa uzskatus neesmu ietekmējis. Atšķirībā no lielākās daļas pasaules iedzīvotāju, viņš pats ir izvēlējies savu likteni.”
Onkulis: “Vairogs ir iedzīts stūrī, viņam vairs nav kur mukt. Drīz viņš tiks nogādāts šeit, bet ar Tevi gan viņš vairs nekad netiksies.”
Garda neko neatbildēja, tikai smīnot vēroja Onkuli pieklauvējam pie kameras durvīm. Drīz apsargi izlaida Onkuli laukā un pēc brītiņa aizveda Gardu uz kameru.

Aivars tiešām bija ielauzies sporta un tūrisma preču veikalā, viņš bija paņēmis tikai naudu un ūdenslīdēja tērpu. Nakts aizsegā, Aivars bija paslēpies netālu no ezera un gaidīja īsto brīdi, lai tiktu pāri ezeram. Ūdens bija pārāk mierīgs, izelpoto gaisa burbuļu uzpeldēšanu varētu viegli pamanīt no patruļlaivas, kas riņķoja pa ezeru. Diena bēgšanai nederēja, uz visiem ceļiem patruļas, virs galvas – divi helikopteri un spiegojošs satelīts. Aivara vienīgā cerība bija, ka nākamajā naktī sacelsies vējš un ūdenslīdēja tērps pietiekami aizturēs ķermeņa siltumu, lai viņš neparādītos termogrāfiskajā kamerā. Aivars zināja, ka speciālo uzdevumu vienības visbiežāk izmanto tieši termogrāfiskās kameras, jo tām nav nepieciešams pat gaismas avots.
Visu dienu Aivars pavadīja nomodā zem piekrastē atstātas laivas. Pēcpusdienā vējš pieņēmās spēkā. Līdz ar tumsas iestāšanos, Aivars lēnām ielīda ezera aukstajā ūdenī. Sagaidījis mirkli, kad patruļlaiva ir aizbraukusi garām, viņš lēnām ienira un peldēja nepilnu metru zem ūdens, ik pa brīdim uzpeldot, lai izelpotu un ieelpotu. Netālu no krasta, atkal tuvojās patrulējošā laiva. Prožektors no laivas uz brīdi izgaismoja vietu, kur Aivars atradās zem ūdens. Zinādams, ka, iespējams, viņš ir pamanīts, Aivars nekustējās un vēroja laivas kustību. Par laimi, laiva aizpeldēja garām. Aivars izlīda krastā un skrēja meža virzienā.

Tobrīd virs ezera atradās arī melnais helikopters un viens no novērotājiem pamanīja, ka virzienā no krasta kustas kāds silts objekts. Novērošanas monitorā tas izskatījās pēc neliela suņa vai kaķa. Ūdenslīdēja tērps ūdenī bija labi atdzisis un  nosedza visu Aivara augumu, bet seja bija atklāta. Sākumā aģents tam nepievērsa uzmanību, bet pēc brītiņa atkal vērsa uzmanību tai virzienā, kaut kas aģentam objekta kustībā šķita aizdomīgs. Aģents pārslēdza novērošanas režīmu monitorā un graudainajā, neskaidrajā attēlā parādījās cilvēka aprises. Aģents tūliņ ziņoja komandierim un pilotam. Helikopters pietuvojās skrienošajam Aivaram un snaiperis centās notēmēt, kas nebija viegli, jo redzamība bija ļoti slikta, un vienīgā iespēja izšaut bija brīdī, kad Aivars apstātos. Tobrīd K jau bija ziņojis abām tuvumā esošajām vienībām, lai tās dodas uz norādītajām koordinātēm. Aivars nemaz nebija pamanījis, ka ir atklāts, jo helikoptera, jau tā knapi dzirdamo, skaņu noslāpēja gumijas tērps, kas cieši nosedza viņa ausis. Kad Aivars bija ieskrējis nelielā silā, helikopters pecēlās augstāk, lai novērotu viņu no augšas. Izskrējis no sila, Aivars apstājās, lai atvilktu elpu, novērtētu situāciju un izplānotu tālāko bēgšanas maršrutu. Netālu atradās kādas lauku saimniecības māja ar kūti un klēti. No mājas loga spīdošā gaisma iezīmēja apvidus automašīnas aprises. Aivars sāka analizēt situāciju. Saimniecībai noteikti ir sargsuns, tas varētu radīt problēmas, ja viņš mēģinās aizdzīt auto. Suni nošaut nekādā gadījumā nav laba doma, jo šāviena troksnis piesaistīs uzmanību un mājas saimnieki arī varētu būt bruņoti. Tātad jāskrien tālāk, gar mežu. Tobrīd helikopters nolaidās aptuveni 200m attālumā no Aivara, snaiperis notēmēja un izšāva. Šautras adata izdūrās cauri gumijas tērpam, bet tās ceļā vēl atradās Aivara ierocis, pret kuru tā sašķīda drumslās. Aivars saprata, ka ir pamanīts un bēgšana ar kājām ir jāizslēdz. Vienīgā iespēja bija palikt un cīnīties. Aivars skrēja mājas virzienā, vairākkārt viņš mainīja skriešanas trajektoriju, lai uz viņu nevarētu notēmēt, jo otreiz fortūna viņam varētu arī neuzsmaidīt.

Tuvodamies mājai, Aivars izdzirdēja suņa riešanu un paķēra akmeni, kas gulēja kādas dobes malā. Ja suns skrietu viņam virsū, Aivars atvairītos ar akmeni, jo pistole atradās zem ūdenslīdēja tērpa, kur tai bija grūti piekļūt. Pavisam drīz Aivars pamanīja, ka viņam tuvojas vidēja lieluma suns ar atņirgtiem zobiem. Suns neskrēja tieši virsū, bet ar nelielu līkumu, lai uzbruktu no sāniem. Aivars arī pagriezās līdzīgi un izstiepa kreiso roku kā ēsmu. Suns uzķērās un metās virsū rokai. Kad suns jau atradās lecienā, Aivars ar otru roku trieca sunim pa kreiso sānu, virs priekšējās ķepas. Suns skaļi iesmilkstējās un nokrita zemē, kur palika guļot ar paceltu galvu, gaidot, kad uzbrucējs viņu piebeigs, bet Aivars nometa akmeni un aizskrēja tālāk pie mājas sienas, blakus durvīm, un ar nazi atgrieza gumijas tērpu, lai ātrāk izkļūtu no tā. Mājas saimnieki, izdzirdējuši kņadu aiz durvīm, piegāja pie loga un vēroja, kas notiek, bet tā kā viss bija kluss un mierīgs, nosprieda, ka suns dzenoties pakaļ lapsai ir atkal uzskrējis dzeloņdrāšu žogam. Saimnieks atvēra mājas durvis, lai ietu sameklēt savu mīluli, bet tiklīdz atvērās durvis, Aivars ar ieroci rokā iegrūda samnieku istabā. Istabā atradās saimnieks, viņa sieva un vecākais dēls. Aivars visus iedzina dziļāk mājā, kur viņi atradās vistālāk no logiem. “Mājā vēl kāds ir?” Pavēloši jautāja Aivars. “Nē. Lūdzu, ņemiet, ko gribat, bet neaiztieciet mūs!” Saimnieks satrauktā balsī atbildēja. Aivars paskatījās apkārt un sāka plānot tālāko rīcības plānu.
Aivars: “Jums ieroči ir?”
Saimnieks: “Nē, nav.”
Aivars: “Jums ir benzīns vai kāds šķīdinātājs?”
Saimnieks: “Šķūnī ir benzīna kanna un kaut kur arī krāsas šķīdinātājs.”
Aivars redzēja, ka sagūstītie ir ļoti pārbijušies un domā, ka tiks nogalināti.
Aivars: “Neuztraucieties. Kad es teikšu, jūs skriesiet ārā un bēgsiet virzienā, kuru es jums pateikšu.” Aivars pavēlēja saimniekam skriet uz mežu, viņa sievai uz tuvāko kaimiņu māju un dēlam uz šosejas pusi. Aivars lika atvērt durvis un pirmais izskrēja mājas saimnieks, viņam sekoja sieva, tad dēls un visbeidzot viņiem sekoja Aivars. Aivars nekur tālu neskrēja, viņš ieskrēja šķūnī, ātri atrada benzīna kannu un ieskrēja atpakaļ mājā.

Aģenti helikopterā redzēja, ka no mājas izskrien četri cilvēki, bet viņi nezināja, kurš no tiem ir Aivars, ja viņš vispār bija starp skrienošajiem. Aģenti ziņoja par bēgošajiem un tuvojošās speciālo uzdevumu vienības sadalīja mērķus, un pavēlēja no helikoptera neitralizēt trešo, bet paturēt redzes lokā māju, kurā ieskrēja ceturtā persona.

Aivars virtuvē paņēma katliņu ar garu rokturi un sērkociņu kārbiņu. Viņš uzlīda bēniņos un sāka šļakstīt benzīnu uz jumta sijām. Kad visu kannu bija izlējis, Aivars nokāpa pa trepēm, aizdedzināja sērkociņu kārbiņu un iemeta to bēniņus, kur uzreiz uzplaiksnīja uguns. Aivars aizvēra lūku. Guļamistabā Aivars paņēma biezu dūnu segu, virtuvē to izmērcēja ūdenī un apsedzies ar mitro segu, gaidīja.
Pirmā vienība sasniedza saimnieka sievu un ātri noskaidroja, ka Aivars ir palicis mājā. Tobrīd helikoptera snaiperis jau bija paguvis neitralizēt mājas saimnieku. Mājās saimniekam tika trankvilizatoru šautriņa plecā pie kakla un pēc šāviena viņš bija spējis noskriet vēl tikai divdesmit metrus.
Vienības pietuvojās mājai ar degošo jumtu. Spilgtā uguns padarīja visus nakts redzamības aparātus nederīgus. Pat ar acīm nevarēja saskatīt kaut ko mājas virzienā. Snaiperi centās nofokusēt tēmekli uz logiem, bet biezie dūmi bija piepildījuši teju visu māju un kaut ko saredzēt bija neiespējami. Aivars turējās tuvu zemei, kur vēl atradās nedaudz tīra gaisa. Kad dūmi sāka kost kaklā, Aivars piecēlas, bet dūmu bija tik daudz, ka redzēt nevarēja pilnīgi neko. Pēc atmiņas, Aivars meta krēslu virzienā, kur bija jābūt logam. Metiens bjia veiksmīgs un krēsls izgāza abus stiklus. Aivars saprata, ka laika nav daudz un drīz pa izsisto logu skābeklis iekļūs mājā un uzliesmos arī pirmais stāvs. Aivars meta nākamo krēslu cita loga virzienā, bet nesekmīgi, jo izsita tikai iekšējo stiklu. Aivars saskatīja smagnēju svečturi un ar to izsita otru logu.  Aivars, joprojām apsedzies ar mitro, biezo segu, notupās pie vien no logiem.

Pie mājas bija piebraukušas abas speciālo uzdevumu vienības automašīnas un astoņi aģenti ieņēmuši stratēģiskās pozīcijas, lai paturētu visas mājas puses redzes lokā.
Aivars juta, ka istabā kļūst ļoti karsti, griesti kūpēja, dūmi gāzās laukā no izsistajiem logiem kā ūdenskritumi. Drīz uzliesmoja koka konstrukcijas pie griestiem. Aivars pieliecās pie palodzes un ātri sameklējis visus aģentus, paturēja viņu atrašanās vietas prātā. Aivars tupus aizgāja līdz otram logam un nopētīja situāciju tajā pusē. Aivars apzinājās, ka atrodas labākā pozīcijā, bet tai pašā laikā arī daudz bīstamākā, jo mājas griesti varētu iegrūt jebkurā brīdī un aprakt viņu dzīvu. Liesmojošais jumts padarīja helikoptera dārgo novērošanas aparatūru nekam nederīgu. Pilotam tika pavēlēts nolaisties zemāk, lai snaiperis varētu piesegt vienību, kura saņēma pavēli ātri ielauzties mājā un sagūstīt Aivaru, pirms māja nav sabrukusi. Vienības vīri izkārtojās tā, lai varētu satikties kopā pie mājas durvīm.
Redzot, ka helikopters nolaidies tuvu zemei, Aivars notēmēja un izšāva. Šāviens bija neprecīzs. Vienības vīri nogūlās zemē un notēmēja mājas virzienā, bet spožās uguns fonā nebija iespējams saskatīt pilnīgi neko. Aivars izšāva vēl četras reizes, līdz trāpīja helikoptera astes rotorā. Helikopters zaudēja vadību un augstumu. Redzot, ka helikopters var uzkrist viņiem virsū, pieci vienības vīri pameta savas pozīcijas un skrēja malā. Helikopters nokrita zemē ar purngalu pa priekšu un milzu rotori izārdīja zemi un salūza gabalos, kas tika izmētāti divsimts metru rādiusā. Izmantojot mirkļa apjukumu, Aivars izleca pa logu, nogūlas zemē un sāka šaut. Izgaismotie aģenti bija kā uz delnas un krita viens pēc otra. Turpretim, Aivaru piesedza liesomojošā māja. Atlikušie trīs aģenti nemaz neredzēja no kurienes tiek šauts un cik viņu biedri ir cietuši. Sega uz Aivara muguras jau bija ļoti uzkarsusi un draudēja applaucēt viņa muguru. Tas kalpoja kā signāls, ka jāmaina atrašanās vieta. Aivars aizskrēja aiz šķūnīša un nometa segu, no tās kūpošo tvaiku izgaismoja sarkanā gaisma. Aivars ātri apskrēja atlikušos aģentus no muguras un izmantojot viņu apjukuma brīdi, nogalināja visus. 

Onkulis vēroja un klausījās notiekošo kopā ar K, Džeromu un Ārču. Viņi klusēja, jobija pilnībā sakauti. “Dodiet armijai un policijai atļauju izmantot kaujas patronas.” Onkulis pateica, piecēlās un aizgāja uz savu kabinetu.

Nākamās dienas rītā Onkulis gulēja savā kabinetā. Neviens nebija pametis Šķēpu, visi bija strādājuši. Onkulis atvēra acis un ieraudzīja savā kabinetā sēdošo Gardu! “Kā Tu….!?” Onkulis iesaucās un centās satvert ieroci, kas stāvēja zem galda, bet tā tur nebija, ieroci, notēmētu uz viņu, turēja Garda.
Garda: “Labrīt, draugs. Ceru, ka labi izgulējies.”
Onkulis: “Kā Tu šeit iekļuvi? Ko Tu izdarīji ar maniem padotajiem?”
Garda: “Neko, viņi joprojām guļ. Redzi, mēs izmantojām to pašu gāzi, ko jūs centāties izmantot pret Vairogu. Ļoti labs izgudrojums, es arī aizmigu, pat nenojaušot, ka tā ir gāzes iedarbība.”
Onkulis: “Jūs? Kas jūs? Vairogs arī ir šeit?”
Garda pasmaidīja, piecēlas, pavēra durvis un uzsauca: “Dēls, nāc iepazīsties ar Onkuli!”
Aivars ienāca kabinetā un novilka gāzmasku.
Aivars: “Nu, sveiks, Onkuli. Paldies, ka paklausīji un sagaidīji mani.”
 “Aivar…” Onkulis klusi noteica. “Kā jums abiem izdevās te iekļūt?”
Garda: “Mēs nekad neesam bijuši divi.” Garda piecēlas un pamāja pie loga.
Drīz pa durvīm ienāca un gāzmasku novilka Ārča.
Onkulis: “Ārča, kāpēc?”
Ārča: “Tu vēl jautā? Visus šos gadus esmu pētījis arhīvus un slepenos dokumentus, un ko es uzzinu? Tu atdod savu tautu verdzībā. Es izmantoju Dieva doto izdevību kaut ko mainīt.”
Garda: “Jā, runājot par mainīšanu, ejiet un sagatavojiet visu.”
Ārča un Aivars uzvilka gāzmaskas un devās uz Ārča kabinetu.
Garda aizvēra durvis. “Onkuli, Tu zini, kas ir programma “Vendetta?””
Onkulis: “Ak, Dievs….” Onkulis atcerējās slepenu projektu, kas izšāva, ar kodolgalviņu aprīkotas ballistiskās raķetes uz iepriekš notēmētajām koordinātēm, gadījumā ja visa valsts vadība pēkšņi tiek iznīcināta. Precīzāk, tas bija pusautomatizēts prettrieciens pēkšņa kodoluzbrukuma gadījumā, viss kas jāizdara, jāievada parole, ko izsniedza pretizlūkošanas un valsts aizsardzības struktūru vadītājiem.
Garda: “Tieši tā. Pateicoties savienojumam ar Fašes datorsistēmām, mēs drīz simulēsim šādu signālu Francijā, Lielbritānijā un ASV. Tu jau zini, kur viņiem ir notēmētas raķetes un tas, savukārt, iedarbinās “Vendettu” pretējā pusē. Varu sagrābušie pārvērtīsies pelnos. Cilvēcei būs izdevība visu sākt no sākuma. Neuztraucies.” Garda ar smaidu mierināja. “Kodolgalviņas nav tās jaudīgākās, nekādu kodolziemu pasaule nepiedzīvos.”
Onkulis: “Un ko pēc tam? Domā neviens cits necentīsies pārņemt varu pasaulē? Domā pasaulē valdīs miers?”
Garda: “Mēs ar dēlu un Ārču esam visu izplānojuši. Mēs pasaulei atklāsim patiesību no šejienes, pateicoties šiem Fašes komunikāciju tīkliem. Mēs pastāstīsim par Faši un kā tās plānos bija pārņemt varu pasaulē. Mēs ar dēlu sakārtosim pasauli. Atjaunosim robežas un kultūru daudzveidību.”
Onkulis: “Tas nemaz nav Tavs dēls.” Onkulis izvilka lapu, ko Džeroms bija viņam iedevis un pasniedza to Gardam. Tā bija Aivara asins DNS analīze ar atrastu pirmās šķiras radinieku – Onkuli.
Onkulis: “Jā. Anna aizgāja pie Tevis, lai padarītu mani greizsirdīgu, kad es ar viņu pārtraucu attiecības, jo tās kaitēja darbam. Mēs satikāmies neilgi un pilnīgi slepeni, neviens par to nezināja. Kad redzēju, ka viņa ir ar Tevi, es pārgāju strādāt uz citu nodaļu. Kad pēc pieciem gadiem jūs abus pārcēla pie manis, viņa teica, ka mīlot Tevi, ka jūs esat kopā. Vairāk netikām runājuši. Pat nezināju, ka viņai ir bērns.”
Gardas seja izmainījās. Gardam šķita, ka viņu ir pievīlusi un apkrāpusi vienīgā sieviete, ko viņš ir mīlējis.
Onkulis: “Viņa mīlēja Tevi. Viņa pat nomira Tevis dēļ. Toreiz…misijā, ko Tu izplānoji, un ko es ar nolūku izgāzu un pavēlēju visiem atkāpties. Bet Anna zināja, ko tas nozīmēs Tev. Viņa nolēma nepaklausīt manai pavēlei un atgriezās, lai iznīcinātu mērķi, bet ASV aģenti viņu pamanīja un…nogalināja.”
Garda sažņaudza papīru ar abām rokām, pēc sejas bija redzams, ka dusmās viņš ir sakodis zobus, jo trīcēja lūpas.
Garda: “Tam nav vairs nav nozīmes. Es viņu izaudzināju kā dēlu, tā dēļ viņš arī ir mans dēls.”
Garda nolika lapu uz galda, paņēma pistoli, notēmēja un izšāva vienu šāvienu. Onkulim uz krekla parādijās sarkans plankums, kas lēnām izstiepās lielāks. Pēc brītiņa Onkulis saļima.

Onkuļa kabinetā ienāca Aivars.
Aivars: “Viss kārtībā?”
Garda: “Jā, dēls. Viss sagatavots?”
Aivars: “Jā, viss sagatavots, Tev tik vajadzētu būt klāt.”
Garda ar Aivaru uzvilka gāzmaskas un aizgāja pie viena no datoriem. Ārča ierakstīja datorā komandu un Šķēpa telpās sāka skanēt sirēnas.
Ārča: “Neuztraucieties, tas nozīmē, ka Fašes datori domā, ka viņiem uzbrūk”
Ārča ierakstīja vēl kādu komandu datorā un uz ekrāna parādijās neliels lodziņš, kur vajadzēja ievadīt slepenu kodu, ko zināja tikai augstākā līmeņa spiegi. Šo paroli Ārča bija pārtvēris un nozadzis no Onkuļa datora ziņojumiem.”

Ārča jau ierakstīja pirmās divas zīmes, kad atskanēja šāviens! Ārča saļima uz datorgalda. Aivars un Garda apgriezās. Onkulis bija izrāpojis no sava kabineta, pār viņa lūpām tecēja asinis un sejas baltā āda kontrastēja ar asiņaino kreklu kā valsts karoga krāsas. Atskanēja otrs šāviens. Lode ieurbās Gardas sirdī. Aivars iekliedzās, satvēra Gardu un ieskatījās viņa stiklainajās, agonijas sažņaugtajās acīs. Onkulis būtu varējis izšaut vēlreiz, bet to nedarīja, viņš nolaida pistoli un izklepoja asinis.
Aivars pieleca kājās un bļaudams skrēja virsū Onkulim. Sagrābis Onkuli aiz krekla, Aivars satvēra pistoli un piespieda tās stobru pie Onkuļa krūtīm.

Onkulim nekad nevarēja būt bērni un arī ģimene – nē, ko vecumam nākot, viņam tik ļoti gribējās. Onkulis atcerējās, kā dažreiz mēdza iedomāties, ka viņš māca savam dēlam braukt ar riteni. Pēc šīs domas sekoja gaismas uzplaiksnījums. Onkulis atcerējās, kā Ziemassvētkos staigāja pa veikaliem, iedomājoties, kā viņš izvēlētos savai meitai leļļu namiņa. Un atkal sekoja gaismas uzplaiksnījums. Onkulis iedomājās, kā viņš sēž pie ezera uz laipas, apskāvis mīļoto sievieti un vēro bērnus plunčājamies ūdenī. Pēc trešā gaismas uzplaiksnījuma, dzīvība pameta Onkuli, līdzi paņemot viņa smaidu un prieku par to, ka viņam tomēr ir dēls.