Vairoga Pārākums
Šķēpa telpās valdīja nepieredzēta darba kņada. Gandrīz visi nodarbojās ar nesenā uzbrukuma izmeklēšanu. Tika analizēta Aivara personīgā un virtuālā dzīve. Globālajā tīmeklī un Šķēpa arhīvā tika pārbaudīti visi avoti, kur figurēja vārds “Vairogs”. Uzbrukums Šķēpa speciālo uzdevumu vienībai tika uzskatīts par uzbrukumu valstij, un pateicoties Šengenas līgumam, arī par starptautisku draudu drošībai.
“Manā kabinetā, pēc 5 minūtēm, visi.” Onkulis stingrā balsī pavēlēja saviem tiešajiem padotajiem. Pēc trim minūtēm Džeroms, K un Ārča ienāca Onkuļa kabinetā un apsēdās krēslos pie Onkuļa milzīgā galda.
“Ziņojiet.” Onkulis stingrā balsī pavēlēja.
Džeroms: “Mani analītiķi ziņo, ka Aivara personīgā dzīve un virtuālā dzīve pilnīgi neatbilst Vairogam. It kā viņi būtu divas dažādas personas.”
K: “Esmu izsludinājis Aivaru starptautiskā meklēšanā. Aktivizēju visu štata un ārštata aģentus, un izsludināju atlīdzību par viņa sagūstīšanu. Esmu sagatavojis trīs uzdevumu vienības un dislocējis Latvijas teritorijā, lai trauksmes gadījumā, divas no tām varētu nokļūt vajadzīgajā punktā maksimāli ātri. Faše ir atsūtijusi savus aģentus un tie šobrīd iepazīstas ar lietas apstākļiem brīfinga telpā.”
Onkulis: “Faše man pārmet nekompetenci un draud mani aizstāt, ja šai lietā nebūs konkrētu panākumu nākamo 24 stundu laikā.” Onkulis paskatījās rokas pulkstenī, “Nu jau 21 stundas laikā, tik pat laika ir arī jums!” Onkuļa seja bija piesarkusi dusmās. “Ārča, Tev vispār nekas nav ziņojams?”
Ārča: “Globālajā tīmeklī tiek meklēts viss, kas saistīts ar Aivaru, Gardu un Vairogu, visās sistēmā reģistrētajās valodās. Iesaistīta ir arī kriptēšanas nodaļa un daļa Fašes lieldatoru procesēšanas jaudas. Šobrīd, nav atrasts gandrīz nekas ievērības cienīgs.”
Onkulis: “Gandrīz? Man neder nekāds gandrīz!” Onkulis jau bija pacēlis balss tembru.
Ārča: “Vārds “Vairogs” parādās krievu valodā vienā no VDK dokumentiem. Vairogs tur ir minēts kā darba grupa, kas strādājusi septiņdesmito beigās pie kāda slepena projekta “Spartaks.””
Onkulis uz brīdi izskatījās pārsteigts un nobijies reizē. Onkulis iesēdās krēslā un pagriezās ar skatu pretī lielajam stiklam, aiz kura lielajā zālē strādāja 45 cilvēki.
“Vairogs…” Onkulis domīgi bilda. “Par Vairogu toreiz angliski runājošās aģentūras smējās.” Onkuļa sejā bija ironisks smīns. “Situācija ir gana nopietna, lai jūs to zinātu.” Onkulis joprojām nenovērsa skatienu no kabineta lielā loga. “Spartaks bija slepens projekts radīt padomju superkareivjus un spiegus. Vairogs bija slepena organizācija, kura uzraudzīja VDK un gādāja par dzimtenes drošību. Bez neuzticamu spiegu likvidēšanas, Vairogam bija daudz slepenu projektu, par kuriem pat man nav zināms. Kādēļ man? Jo es biju Vairoga štata darbinieks, tā pat kā Garda…” Džeroms, Ārča un K saskatījās un pārsteiguma pilni klausījās Onkuļa stāstu. “Mēs bijām divi latvieši, kuri tika pakļauti padomju propagandas aparātam un smadzeņu skalošanai. Mums regulāri potēja vitamīnus, bet tie nebija parasti vitamīni, tas bija Spartaka serums. Spartaka serumu izstrādāja Vairoga zinātnieki, tam vajadzēja padarīt cilvēku stiprāku un gudrāku. Kā jau tajos laikos bija pierasts, pie pirmajiem pozitīvajiem rezultātiem, serums tika izmēģināts uz cilvēkiem bez ilgstošas testēšanas. Kā vēlāk izrādijās, serums vairākas reizes palielināja cilvēka spēku, reakciju un prāta spējas. Ironiskā kārtā, pateicoties serumam, mums nevarēja izskalot smadzenes un piespiest mīlēt pastāvošo iekārtu, bet mēs ar Gardu nolēmām spēlēt līdzi un kļuvām par augsta ranga aģentiem. Diemžēl, serumam bija blakusparādības. Serumu bija jāsāk lietot agrā bērnībā un ilgstošā periodā tas izraisīja traucējumus hormonālajā sistēmā, sevišķi sievietēm, gandrīz visiem serums izraisīja neauglību. Seruma pārdozēšana izsauca neatgriezenisku agresivitāti un šizofrēniju, kā Gardas gadījumā – tas notika pat ar normālām devām. Astoņdesmito vidū, baidīdamies par sekām, ko varētu sagādāt šizofrēniski spiegi, projektu Spartaks slēdza. Tika uzsākts darbs pie jauna, uzlabota varianta, bet līdz ar padomju režīma krišanu, projektu pārtrauca, vismaz tā man ziņoja. Mani un Gardu pārcēla darbam VDK Latvijas nodaļā. Mums izdevās neuzkrītoši iegāzt padomju daudzos spiegus ārvalstīs. Tomēr Gardam sāka parādīties vājprātīga apsēstība ar nodomu iznīcināt PSRS, izraisot kodolholokaustu tās iekšienē. Viņš gribēja detonēt dažas kodolgalviņas, tām neatstājot palaišanas iekārtas. Triecienam, elektromagnētiskajiem pulsiem un radioaktīvajiem nokrišņiem vajadzēja paralizēt valsti un lēnām to sagraut. Pēc tam, kad viņš izstāstīja savu plānu, man nācās realizēt nesekmīgu operāciju, lai Garda tiktu atlaists un viņš vairs nekad netiktu tuvumā drošibas dienestiem. Garda turpināja cīņu ar padomju varu no ārpuses, es no iekšienes. Tā lūk, mēs Gardu esam spartieši, Vairoga bērni.”
Trīs padotie klausījās stāstā ar apbrīnu un puspavērtām mutēm.
“Garda man to nekad nav piedevis.” Onkulis turpināja. “Viņš vaino mani pie tā, ka nodevu viņu. Bet es viņu un miljonus nevainīgu civilo paglābu no viņa paša. Man ir aizdomas, ka Aivars ir Gardas dēls. Tas ir iespējams, jo impotence parādījās tikai pēc divdesmit gadu vecuma, kad iestājas briedums. Viņš devis dēlam savu vārdu, spēku un zināšanas. Izaudzinājis viņu un izskolojis par teicamu slepkavu, un tagad ir sūtījis viņu, lai atriebtos man…”
K: “Es dubultošu Šķēpa perimetra apsardzi. Vienības izvietošu tuvāk ieejām un atstāšu savā vietā tikai ārštata aģentus.”
Onkulis: “Labi, paziņojiet, ka darba diena ieilgs un izsauciet padotos no otras maiņas. Savāciet Gardu nopratināšanai, pietiekami esmu viņu aizsargājis un glābis no nepatikšanām. Rīkojieties!”
Džeroms, K un Ārča pameta Onkuļa kabinetu. Viņi joprojām bija klusi un domīgi, cenšoties aptvert nupat dzirdēto un plānojot tālāko rīcības plānu.
Aivars bija nonācis tuvu vienam no saviem slepenajiem dzīvokļiem Ludzā. Aivars bija kājām skrējis no Daugavpils līdz Ludzai tikai caur mežu un uzmanīgi šķērsojot šosejas. Ceļā pavadījis teju desmit stundas, viņš bija noguris, izsalcis un miegains. Nokļuvis savā slepenajā dzīvoklī, Aivars izvilka naudu un viltotus dokumentus no slēpņa sienā. Pārbaudījis ziņas, Aivars atgūlās uz dīvāna, lai atpūstos.
K: “Garda ir pazudis!”
Džeroms: “Kā pazudis? Ko ziņo viņu novērojošās vienības?”
K: “To arī ziņo, viņam ir izdevies aizmukt nepamanītam.”
Ārča: “Pārmeklējiet visas iespējamās vietas, kur viņš varētu atrasties. Es personīgi došos veikt viņa dzīvokļa kratīšanu. Gribu būt drošs, ka nekur nekas nav mīnēts.”
K: “Vari doties ceļā, tūliņ došu komandu ieņemt viņa dzīvokli.”
Aivars bija gulējis nedaudz vairāk par sešām stundām, kad viņu uzmodināja klauvēšana pie durvīm. Klauvēšana nebija parasta, tas bija signāls, ka pie viņa ieradies Garda. Bet drošības pēc, Aivars paņēma ieroci, kurš vēl nesen piederēja vienam no nu jau nogalinātajiem kareivjiem. Uzmanīgi piegājis pie durvīm, viņš notēmēja pa labi no durvīm sienā. “Kas tur ir?” Aivars sauca. “Dēls, tas esmu es un es neesmu viens.” Tas bija signāls, ka viss ir kārtībā, jo ja būtu bīstama situācija, Gardam būtu jāsaka pretējais. Aivars, nenolaižot ieroci, atvēra durvis un pārliecinoties, ka kāpņu telpā neviena nav, ielaida Gardu dzīvoklī.
Garda: “Dēls, ar Tevi viss kārtībā? Uzzinājis vakar vakarā notikušo, es tūliņ atsteidzos šurp.”
Aivars: “Jā, viss ir labi. Bet šī konfrontācija nozīmē to, ka man nāksies sasteigt plāna izpildi. Godīgi sakot, es neesmu drošs, ka mums tas ir pa spēkam. Viņiem ir milzīgs skaitliskais un tehnoloģiskais pārspēks. Varu derēt, ka papildspēki no Fašes jau ir ieradušies. Skaidrs ir tikai viens – Onkulis nepametīs Šķēpa telpas, kamēr mēs abi nebūsim neitralizēti.”
Garda: “Tā ir viņu priekšrocība, bet mums ir daudz lielākas priekšrocības. Pirmkārt, es palīdzēju izstrādāt bunkura drošības sistēmas un telpu izkārtojumu. Otrkārt, viņi mūs centīsies saņemt dzīvus. Treškārt, es esmu Tevi labi apmācījis un mēs esam teicami sagatavojušies, mums tikai jāpieturas pie plāna.”
Aivars: “Es varētu saprast, ka viņi gribētu mani nopratināt, pirms izpildīt nāves sodu, bet kā Tu varēji palīdzēt izstrādāt bunkura drošības sistēmas?”
Garda: “Dēls, pienācis laiks Tev zināt visu. Tu jau zini, ka Onkulis ir vainīgs pie Tavas mātes nāves, bet Tu nezini, ka es ar viņu kādreiz strādāju kopā VDK!” Aivars neslēpa savu izbrīnu – “VDK?” “Jā dēls, mēs ar Onkuli bijām labi draugi un drumstalojām PSRS aizsardzību no iekšpuses. Mums injicēja īpašu serumu, pateicoties kuram, mēs bijām spēcīgākie, ātrākie un gudrākie nodaļā. Viņi domāja, ka ir izskalojuši mums smadzenes un, ka mēs mīlam padomju iekārtu, bet tieši seruma dēļ viņiem tas neizdevās.” Garda izvilka no maka vecu fotogrāfiju, kurā atradās trīs sievietes un liela auguma vīrietis, kurš demonstrēja roku muskuļus. “Tas ir Onkulis. Un tā ir Tava māte, Aivar.” Garda norādīja ar pirkstu bildē. “Es turēju fotoaparātu.” Garda nopūtās. “Spartieši… Tā mūs dēvēja. Sākumā, mēs nemaz nezinājām citu īstos vārdus, mēs viens otru uzrunājām segvārdos. Onkulis bija visharizmātiskākais un stiprākais, man serums dāvāja labākās prāta spējas VDK vēsturē. Es plānoju gandrīz visas svarīgākās misijas, Onkulis tās izpildīja. Tava māte un citas meitenes kļuva par teicamām spiedzēm, līdz serums lēnām izkropļoja viņu skaistos augumus. Vienīgi Tava māte aizgāja no dzīves joprojām daiļa.” Aivars ar Gardu sarunājās līdz iestājās tumsa, pārsvarā viņi runāja par Aivara māti un Gardas piedzīvojumiem VDK.
Pēkšņi abus pārtrauca zvans pie durvīm. Aivars pieleca kājās, paņēma ieroci, paskatījās ārā pa logu, bet nevarēja ieraudzīt neko aizdomīgu.
“Es atvainojos, izveņiķe. Te Zoja, Taņas māsa, es viņai palīdzu, kamēr viņa slimo. Jūs ilgi maksājāt veco īres maksu, tagad viss ir mainījies un man jānoraksta skaitītāju cipari,” skanēja sievietes balss.
“Tā varētu būt patiesība,” nodomāja Aivars. Viņa mājas apsaimniekotāju tiešām sauca Tatjana un viņš Ludzas dzīvoklī nebija bijis septiņus mēnešus.
“Es redzēju, ka jūs iegājāt mājā, cienītais. Man vajag norakstīt ūdens un gāzes skaitītāju ciparus un iedot jauno rēķinu.” Zoja uzstājīgā balsī turpināja. “Jūs jau ilgi te neesat bijis, ja nu atkal aizbrauksiet, kas par to visu maksās? Man nav laika te visu dienu stāvēt.”
“Tagad nē, esmu slims. Atnāciet vakarā, man gribas gulēt.” Aivars uzsauca.
“Nekāds vakarā, Taņa saslimusi tādu nekaunīgu nemaksātāju dēļ kā jūs, man tikai dažas minūtes!” Zoja paziņoja vēl uzstājīgākā tonī.
“Ielaid viņu, lai nesāk taisīt traci, lieka uzmanība mums ir pēdējais, kas šobrīd ir nepieciešams.”
“Tūlīt, saģērbšos tikai!” Aivars uzsauca nemiera traucētājai.
Aivars uzmeta uz gultas palagu, segu un spilvenu, visu mazliet saburzīja. Garda noslēpās sienas skapī, bet Aivars uzvilka halātu, ielika kabatā pistoli un neizņēmis roku no kabatas, atvēra durvis. Durvju ailē stāvēja liela auguma sieviete, liekais svars viņai bija vēl vairāk nekā uzstājības.
“Nu, sveiki. Piedodiet, ka traucēju, protams, es ātri norakstīšu ciparus un iešu.” Zoja sacīja ejot pāri slieksnim. Aivars pārliecinājās, ka viņai neviens neseko, aizvēra durvis un norādija uz durvīm, kas veda uz vannas istabu.
Tobrīd iezvanījās Onkuļa telefons. Tas bija K.
K: “Onkuli. Šķiet, ka satelītos esam uztvēruši un identificējuši Gardas kustību. Viņš no rīta ir devies uz Ludzu. Iespējams, ka viņš tur tiksies ar Aivaru. Es jau paziņoju visām tuvākajām vienībām un ārpusštata aģentam Ludzā.”
Onkulis: “Ludzā? Ja pareizi atceros, tad tur ir aģente. Mamma?”
K: “Tieši tā. Viņa jau devusies uz mērķi. Vienības viņai pievienosies pēc 10 minūtēm.”
Onkulis: “Atsauc viņu! Viņa arī bija iesaistīta projektā Spartaks, pat vēl pirms mums. Viņa zin Gardu pēc sejas, bet ne pēc īstā uzvārda!”
K: “Tiks darīts!”
Milzu sieviete pieliecās pie ūdens skaitītāja, lai norakstītu rādītājus. “Jā, viss kārtībā. Man vēl gāzes skaitītāju un tad likšu jums svētu mieru. Jūs šeit esat viens? Nu, es domāju, vai ir kāds, kas jums palīdzētu slimības laikā?” Zoja interesējās.
“Nē, es esmu viens. Es daudz ceļoju, šobrīd neesmu aklimatizējies, tādēļ arī jūtos slikti. Sāp galva un nāk miegs. Pēc divām dienām viss atkal būs kārtībā.”
“Kur tad jūs ceļojat? Vai darba darīšanās?”
“Jā, esmu būvdarbu inženieris. Man sanāk ilgstoši atrasties objektos ārzemēs.”
“Jūs noteikti daudz pelnat un redzat daudz svešas zemes. Es jaunībā arī daudz ceļoju, biju Baku…”
“Parunāsim citu dienu, man ļoti sāp galva, labi?” Aivars pārtrauca.
“Labi, labi. Še, paturiet lapiņas, es sameklēšu īres rēķinu.” Zoja sniedza Aivaram dažus papīrus tā, lai viņam nāktos tos turēt ar abām rokām. Aivars arī izvilka roku no halāta kabatas un turēja papīrus. Tieši tobrīd nopīkstēja mobilais telefons. Aivara pirmā doma bija, ka pīkst Gardas telefons un viņš pavērās skapja virzienā. To redzēdama, Zoja uzmetās Aivaram virsū ar visu savu masu. Aivars centās atbrīvoties no tvēriena, bet nesekmīgi. Aivars ietriecās sienā un viņa pakausis atsitās pret sienu. Aivars bija apdullis, bet joprojām centās atbrīvoties. Dzirdot, ka dzīvoklī notiek cīņa, Garda izskrēja no skapja un uzmetās Mammai uz muguras, cenzdamies viņu nogāzt, bet Mammas milzu elkonis viņu nogrūda zemē. Izmantojot brīdi, Aivars centās izrauties, bet šoreiz smaga dūre ietriecās viņa sejā. Aivars dzirdēja tikai dobju skaņu galvā un saļima zemē. Aivaram bija aptumšojies skatiens, mazliet reiba galva un sajūta bija tāda, ka viņam būtu pilns deguns ar ūdeni. Garda tobrīd bija pagrābis virtuvē nazi un metās virsū Mammai. Garda centās ietriekt nazi Zojas mugurā, bet viņas kustību rezultātā tika tikai mazliet iegriezts kreisajā sānā. Zoja sagrāba Gardas roku un, veikli sagrābjot un izgriežot delnas locītavu, izsita nazi no Gardas rokas. Dzīvoklī atskanēja šāviens! Lielā sieviete nokrita uz ceļiem. Zojas acis pavērsās pret griestiem un pēc brīža viņa nokrita ar seju pret zemi, paverot skatienam sadragāto pakausi, no kura šļācās asinis. Aivars joprojām gulēja pussēdus pie sienas, bet viņa rokā bija izstiepta pistole, no kuras stobra vēl mazliet kūpēja dūmi.
Garda uzslējās kājās un palīdzēja piecelties arī Aivaram. Garda apgrieza Zoju uz muguras un no viņas galvaskausa, kā no bļodas, izgāzās asinis, smadzeņu un sašķaidītā galvaskausa daļas. Garda nopētīja sievietes seju un teica: “Es viņu pazīstu. Zoja – Mamma kādu laiku dienēja ar mani.”
“Arī no Spartiešiem?” Aivars, piecēlies un izspļāvis asinis, jautāja.
“Jā. Viņai pirmajai sāka injicēt serumu un turpināja, līdz sākās izmaiņas hormonos un vielmaiņā.”
“Nolāpīts, man likās, ka ar mani ir cauri.”
Garda pārmeklēja nelaiķes kabatas.
“Viņai nekā nav…” Tikko Garda to izteica, saplīsa dzīvokļa logs. Aivars ar Gardu pamuka malā, lai nebūtu redzami pa logu.
“Šķiet, ka viņi man trāpīja.” Teica Garda un pagrieza muguru, kurā bija iestrēgusi trankvilizatora šautriņa.
“Nolādētie cūkas!” Aivars lamājās un pārlādēja pistoli.
“Nē, dēls. Viņi man neko neizdarīs. Tu zini, kas Tev jādara. Mūc, dēls, mūc!”
Aivars zināja, ka Gardam ir taisnība.
Aivars izskrēja mājas pagalmā. Nevienu kaujinieku vienību viņš neredzēja. Aivaram bija jāizlemj: skriet caur mežu, vai caur pilsētas centru. Pārdomu momentu iztraucēja jocīgs troksnis – itkā daži putni riņķotu virs Aivara galvas. Aivars pavērās tumšajās debesīs, bet neko neredzēja. Tajā brīdī, ielas pagriezienā parādījās policijas auto, kurš virs Aivara galvas izgaismoja melna helikoptera aprises. Tas atradās aptuveni 10m virs Aivara galvas, bet knapi bija dzirdams, helikopters slīdēja lēnām, mēģinot ieņemt ērtāku leņķi, lai snaipers varētu veikt šāvienu. No pārsteiguma un izbīļa Aivars metās bēgt. Kad snaipers varēja šaut, Aivars jau atradās aiz šķūnīša. Aivars noskrēja aptuveni 800m gar māju sienām un caur pagalmiem, līdz nozuda kādas slēgtas mājas pagalmā.
Pēc divām stundām Šķēpa mītnē.
Onkulis: “Ziņojiet!”
K: “Mamma konfrontēja Vairogu, kamēr dzīvoklī atradās Garda. Viņi Mammu nogalināja. Snaiperis trāpija Gardam, viņš šobrīd tiek transportēts šurp uz nopratināšanu.”
Onkulis: “Un Vairogs?”
K: “Vairogs nozuda kādas mājas pagalmā, no kurienes viņam izdevās aizbēgt caur kanalizāciju.”
Onkulis: “Lieliski, vienkārši lieliski. Varbūt jums ir vēl kāda laba ziņa?” Onkulis ar sarkasmu gandrīz kliedza.
“Varētu teikt arī tā,” atbildēja Džeroms un nolika kādu papīra lapu uz Onkuļa galda.
………………….._,,-~’’’¯¯¯’’~-,,
………………..,-‘’ ; ; ;_,,—,,_ ; ;’’-,…………………………….._,,,—,,_
……………….,’ ; ; ;,-‘ , , , , , ‘-, ; ;’-,,,,—~~’’’’’’~–,,,_…..,,-~’’ ; ; ; ;__;’-,
……………….| ; ; ;,’ , , , _,,-~’’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ¯’’~’-,,_ ,,-~’’ , , ‘, ;’,
……………….’, ; ; ‘-, ,-~’’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’’-, , , , , ,’ ; |
…………………’, ; ;,’’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’-, , ,-‘ ;,-‘
………………….,’-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’’-‘ ;,,-‘
………………..,’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;__ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘-,’
………………,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘’¯: : ’’-, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; _ ; ; ; ; ;’,
……………..,’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;| : : : : : ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,-‘’¯: ¯’’-, ; ; ;’,
…………….,’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘-,_: : _,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; | : : : : : ; ; ; |
……………,’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ¯¯ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’-,,_ : :,-‘ ; ; ; ;|
…………..,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,,-~’’ , , , , ,,,-~~-, , , , _ ; ; ;¯¯ ; ; ; ; ;|
..…………,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,’ , , , , , , ,( : : : : , , , ,’’-, ; ; ; ; ; ; ; ;|
……….,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’, , , , , , , , ,’~—~’’ , , , , , ,’ ; ; ; ; ; ; ; ;’,
…….,-‘’ ; _, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘’~-,,,,–~~’’’¯’’’~-,,_ , ,_,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘,
….,-‘’-~’’,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; | ; ; | . . . . . . ,’; ,’’¯ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,_ ; ‘-,
……….,’ ; ;,-, ; ;, ; ; ;, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘, ; ;’, . . . . .,’ ;,’ ; ; ; ;, ; ; ;,’-, ; ;,’ ‘’~–‘’’
………,’-~’ ,-‘-~’’ ‘, ,-‘ ‘, ,,- ; ; ; ; ; ; ; ; ‘, ; ; ‘~-,,,-‘’ ; ,’ ; ; ; ; ‘, ;,-‘’ ; ‘, ,-‘,
……….,-‘’ ; ; ; ; ; ‘’ ; ; ;’’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘’-,,_ ; ; ; _,-‘ ; ; ; ; ; ;’-‘’ ; ; ; ‘’ ; ;’-,
……..,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;¯¯’’¯ ; ; ; ; ; ; ; ; , ; ; ; ; ; ; ; ; ;’’-,
……,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ,, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; |, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘-,
…..,’ ; ; ; ; ; ; ; ;,’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;|..’-,_ ; ; ; , ; ; ; ; ; ‘,
….,’ ; ; ; ; ; ; ; ; | ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,’…….’’’,-~’ ; ; ; ; ; ,’
…,’ ; ; ; ; ; ; ; ; ;’~-,,,,,–~~’’’’’’~-,, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,’…..,-~’’ ; ; ; ; ; ; ,-
…| ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,’…,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘
…’, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,’….’, ; ; ; ; _,,-‘’
….’, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,-‘’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,’…….’’~~’’¯
…..’’-, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;_,,-‘’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ,-‘
………’’~-,,_ ; ; ; ; _,,,-~’’ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘
………..| ; ; ;¯¯’’’’¯ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,,-‘
………..’, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘
…………| ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;|
…………’, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ~-,,___ ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’,
………….’, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘….’’-, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘,
………..,’ ‘- ; ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘’……….’-, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ‘,
……….,’ ; ;’ ; ; ; ; ; ; ,,-‘…………….’, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’,
………,’ ; ; ; ; ; ; ; ;,-‘’…………………’’-, ; ; ; ; ; ; ; ; ; |
……..,’ ; ; ; ; ; ; ;,,-‘………………………’’, ; ; ; ; ; ; ; ; |
……..| ; ; ; ; ; ; ;,’…………………………,’ ; ; ; ; ; ; ; ;,’
……..| ; ; ; ; ; ; ,’………………………..,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ,’’
……..| ; ; ; ; ; ;,’……………………….,-‘ ; ; ; ; ; ; ; ,-‘
……..’,_ , ; , ;,’……………………….,’ ; ; ; ; ; ; ; ,-‘
………’,,’,¯,’,’’|……………………….| ; ; ; ; ; ; ; ; ‘–,,
………….¯…’’………………………..’-, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’’~,,
……………………………………………’’-,, ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;’’~-,,
………………………………………………..’’-, ; ; ; ; ; ,,_ ; ;’-,’’-,
…………………………………………………..’, ; ; ; ; ; ; ‘-,__,–.
……………………………………………………’-, ; ; ;,,-~’’’ , ,|, |
………………………………………………………’’~-‘’_ , , ,,’,_/–‘
Nū bla… Ja tas ir tevis paša no A-Z sacerēts tad es būšu pirmais kurs nopirks tavu grāmatu… DOOOO WANT MORE!!!
borģik, ir, ir manis saskribelēts. Pierezervēju Tev pirmo grāmatas eksemplāru
man otro! ar ierakstu un novēlējumu
Kur var ziedot grāmatas izdošanai?
Benis aardaas
NU BAIGAIS MURGS, TVAIKA IELA RAUD GAUŽAS ASARAS PĒC JUKUŠĀ AUTORA!