Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Gar autobusa logu slīdēja Latvijas pļavas, ceļa malā lepni stāvošie koki, ciemi un pilsētas. Vīrs, kurš sēdēja autobusā, uzlika roku uz vēsā stikla un vēroja, kā ūdens kondensējas uz stikla ap plaukstu un pirkstiem. Domīgi viņš noņēma plaukstu no stikla un savilka to dūrē, viņš vēroja savas dūres lielos kaulus un raupjo ādu. Vīrs iztaisnoja pirkstus, uzlika roku uz kājas un atlaidās krēslā, lai sagaidītu brauciena beigas.

“Šķēps” ir pilnīgi slepena organizācija par kuru, bez organizācijas darbiniekiem, zin vēl 2 personas valstī. Organizācijas vadītājs ar segvārdu “Onkulis”, atskaitās tikai NATO slepenajai organizācijas “Faše” otrā līmeņa vadītājam. “Šķēps” atrodas 400 metrus zem zemes un, pateicoties biezajam akmens slānim, ir pilnībā noslēgta no ārpasaules. Šķēpa finansējums ir daļēji no valsts nodokļu maksātāju kabatām, jo neviens neticēja, ka pašvaldībās tērē tūkstoš latu par vienu tualetes podu un visiem ļāva domāt, ka valdības pārstāvji naudu vienkārši bāž kabatās. Bet bunkura celtniecības izmaksas un daļējs finansējums nāk no NATO slepenās organizācijas “Faše.”
Sakaru kabeļi no bunkura stiepjas uz visām pusēm un iziet virszemē 8 lielākajās Latvijas pilsētās, par to saistību ar globālo tīmekli rūpējas valsts sakaru monopoluzņēmums. Pat, ja septiņi no astoņiem kabeļiem tiktu iznīcināti, “Šķēps” nezaudētu kontaktu ar virszemi un funkcionātu ar 83% efektivitāti.
Pazemes bunkurā atrodas vairākas mazas telpas un viena liela. Mazākajās telpās atrodas serveru telpas, dzīvības uzturēšanas pultis un dažas nelielas nodaļas kā kriptēšanas nodaļa un apkalpes personāla nodaļa.
Lielā zāle ir moderni iekārtota darba zāle ar 45 cilvēkiem. Šīs zāles segvārds ir “Organisms” un tā ir sadalīta deviņos sektoros, katrā sektorā atrodas pa pieciem cilvēkiem. Zāles priekšā atrodas seši lieli ekrāni un viens milzīgs ekrāns. Ekrāniem pretējā siena veidota no melna, necaurredzama stikla, bet stikls ir necaurredzams tikai no vienas puses, no otras puses tas ir caurredzams kā veikala skatlogs. Šajā pusē atrodas divi stāvi, pirmajā atrodas zāle ar deviņiem cilvēkiem, otrajā stāvā atrodas divi kabineti, vienā sēž trīs cilvēki, bet otrajā – viens. Šķēpam ir militāra tipa struktūra – piramīdas struktūra, kur katra sektora piecu darbinieku grupa atskaitas vienam no deviņiem “delnas” vadītājiem, kuri dalās trīs grupās. Katrai “delnas” grupai ir viens vadītājs – Džeroms, Arča un K, un viņi atbild tikai “Onkuļa” priekšā.

Tobrīd organizācijas “Šķēps” telpās…

“Organismā” ritēja parasta darba dienu, varētu pat teikt, ka valsts slepenākajā iestādē valdīja rutīna. Onkulis sēdēja savā kabinetā un šķirstīja atskaites, līdz atskanēja trīs ātri klauvējieni. Onkulis savā monitorā redzēja, ka Džeroms stāv pie viņa kabineta durvīm. Onkulis nospieda pogu un durvis atslēdzās. Džeroms, ienākot kabinetā, izskatījās satraukts.
“Onkuli, atceries misiju “Gardas Suns?”
“Jā, laikam. Toreiz tika nogalināti divi izsekošanas aģenti un mums joprojām nav ne mazāko aizdomu par slepkavas personību. Viss, kas mums ir zināms – viņš tiek dēvēts par Vairogu.”
“Tieši tā.”
“Nu Džerom, saki, ka mums ir pavediens šai lietā!”
“Jā, ir. Toreiz, kad tika nogalināti tie zemākā līmeņa aģenti, Vairogs tikās ar Gardu. Toreiz Garda runāja pa telefonu ar kādu draugu, bet pirms Garda nolika klausuli, bija knapi dzirdama balss, kas teica: “Man ir ziņojams…”
“Atceros, bet ar to niecīgo informācijas daudzumu datoram nepietika, lai spētu atpazīt viņa balsi telekomunikāciju tīklā.”
“Jā, bet nupat dators deva 62% iespējamu sakritību tieši vārdam “ziņojams.” 62% ir labākais pavediens, kas mums ir bijis kopš paša balss ieraksta. Es uzskatu, ka ir vērts izsekot šo personu.”
“62 procenti, Tu saki, ja? Ceru, ka Tavi cilvēki jau noskaidroja visu par šo perosnu un to, kam viņš zvanīja.”
“Jā, tas ir diezgan jocīgi, bet viņš zvanīja Drošības Policijai. Tas kāds daugavpilietis, kurš klab.lv raksta patriotiskus rakstus un sūta savus sacerējumus arī uz dažādiem ziņu portāliem un valsts amatpersonām. Viņš ziņoja par kādu personu, kas arī ir mūsu uzskaitē un arī ir klab.lv lietotājs. Tas, par ko viņš “stučīja”, ir maza vienība, kā mazs suns, kas rej, bet nekož. Izskatās vairāk pēc personīgas izrēķināšanās.”
“Ko Tu neteiksi. Labi, ceru, ka K jau ir informēts un sagatavojis izsekošanas vienību.”
“Protams, viss jau ir sagatavots un K jau šobrīd instruē Daugavpils aģentus.”
“Lieliski, rīkojieties un ziņo tiklīdz ir kaut kas nopietns ziņojams.”
Onkulis atgāzās krēslā un aizdomājās. Kas ir šis Vairogs? Vai viņš ir vainojams arī pie citu aģentu bojāejas, vai viņš ir vainīgs pie citiem noziegumiem, vai viņš zin par “Šķēpu?”

Aivars izkāpa Daugavpils autoostā un devās māju virzienā. Aivars gāja lēnu un pārdomāja todien notikušo Rīgas bārā. Viņš arvien vairāk sliecās domāt, ka ir izdarījis divas lielas kļūdas, pirmkārt, nevajadzēja sist un, otrkārt, nevajadzēja zvanīt uz Drošības Policiju. Aivars saprata, ka ir pievērsis sev pārāk daudz uzmanības. Aivars kļuva tramīgs, vairākas reizes šķērsoja ielas un iegriezās dažādos veikalos. Ielas viņš šķērsoja tādēļ, ka tā ir neuzkrītoša izdevība paskatīties pa kreisi un pa labi, lai pārliecinātos, ka viņam neseko un veikalos gāja, lai varētu vērot ielas atspulgu skatlogos un durvju stiklos. Un pavisam drīz, Aivars no cilvēku pūļa izdalīja divus vīriešus, kuri pamīšus, bet visu laiku atradās redzes lokā. Aivara prātu pārpludināja visdažādākās domas un rīcības plāni. “Ja viņi gribētu apcietināt, viņi to būtu darījuši autoostā. Ko viņiem vajag, ko viņi grib zināt?”

Aivars nolēma nepievērst sev lieku uzmanību un doties uz savu deklerēto dzīves vietu un, galvenais, neradīt aizdomas, ka viņam ir kas slēpjams. Aivars nokļuva pie sava dzīvokļa pusapdzīvotā Hruščova tipa mājā, trešajā stāvā. Atslēdza durvis, iegāja dzīvoklī, aizvēra viesistabas aizkarus un nopētija situāciju pagalmā, bet nekā aizdomīga tur nebija. “Laikam DP nosūtija divus jauniņos, lai mani izsekotu tā zvana dēļ. Viss kārtībā.” Aivars atviegloti konstatēja un pasmaidīja.

Tobrīd abi izsekojošie aģenti stāvēja mājas sānu pusē, kur nebija logu un pieprasīja no štāba tālāko rīcības plānu. Instrukcijas bija saņemtas – savākt aizdomās turamā dzīvesvietas gaisa paraugu. Tam viņiem bija speciāli veidots aparāts, līdzīgs glāzes lieluma špricei ar plastikāta caurulīti šaurākajā galā. Vecākais aģents piegāja tuvu Aivara dzīvokļa durvīm, salieca plastikāta caurulīti, lai ērtāk to novietot pie šķirbas starp durvīm un grīdu. Aivars sadzirdēja klusos soļus un uzmanīgi klausījās notiekošajā aiz durvīm. Aģents savāca gaisa paraugus, noplombēja caurules galu un devās prom. Aivars dzirdēja soļus attālinamies un tobrīd Aivaru pārņēma nemiers un slikta priekšnojauta.

Iezvanijās Onkuļa kabineta durvju zvans. Monitorā bija redzams, ka tie ir visi viņa padotie – Džeroms, K un Arča. Onkulim uzreiz bija skaidrs, ka viņiem ir kas nopietns runājams. Onkulis nospieda sārti spīdošo pogu un durvis atvērās.
“Ziņojiet.” Onkulis mudināja savus padotos ātrāk izklāstīt jaunumus.
Pirmais sāka K: “Onkuli, Daugavpils aģenti ziņo, ka elektroniskā mēle ir konstatējusi milzīgu sprāgstvielu molekulu skaitu gaisā. Tas pastiprina iespējamību, ka esam nokļuvuši uz Vairoga pēdām. Piedāvāju triecienā ieņemt viņa dzīvokli un sagūstīt Vairogu, pirms viņam ir radušās aizdomas.”
Onkulis: “Ja tas ir Vairogs, tad ļoti iespējams, ka viņš jau zin, ka tiek izsekots. Un ņemot vērā faktu, ka viņa dzīvoklī ir daudz sprāgstvielu, ieņemt triecienā viņa dzīvokli varētu būt pārāk bīstami.”
Arča: “Mēs varētu iepludināt ventilācijas šahtā gāzi bez smaržas, kura lēnu aizmidzinātu Aivaru, viņš vienkārši domātu, ka ir noguris un aizietu gulēt.
K: “Tad mēs varētu ielaist desanta vienību caur logiem, jo iespējams, ka viņš ir nomīnējis tieši dzīvokļa durvis.”
Onkulis: “Operācijas veiksmes iespējamība?”
Džeroms: “96%”
Onkulis: “Labi, atļauju jums rīkoties. Bet neaizmirstiet, ka viņš mums nepieciešams dzīvs. Ja rodas nepieciešamība, lietot tikai trankvilizatoru šautras un elektrošoku.”
K: “Protams.”

Trīs vīrieši pameta Onkuļa kabinetu un devās sniegt instruktāžu saviem padotajiem. Uz Daugavpili tika nosūtīts helikopters ar īpašo uzdevumu vienību un nervu gāzes konteineru. Kad vienība nokļuva Daugavpilī, jau bija vēls vakars un saule bija teju norietējusi. Lieliskajā tumsas aizsegā vīri klusu uzkāpa uz jumta, nostiprināja troses. Starp trešo un ceturto stāvu tika novietots neliels sainis, kurš pēc aktivizēšanas ātri, bet klusi piepūtās, noslēdzot stāvus. Trešajā stāvā, zem visām durvīm, izņemot Aivara dzīvokļa, tika novietotas garas gumijas tapas. Gaitenī tika novietots gāzes konteiners un atvērta valve. Beidzot trešais stāvs tika izolēts no otrā, izmantojot vēl vienu piepūšamo spilvenu.

Džeroms: “Vienība ziņo, ka ir sākta gāzes iepludināšana dzīvoklī.”
K: “Pēc cik ilga laika gāzes spiediens piepildīs Aivara dzīvokli līdz 15 procentu atzīmei?”
Arča: “Aptuvenie aprēķini liecina, ka tas notiks pēc 20-35 minūtēm, atkarībā no tā, cik istabām viņam aizvērtas durvis.”
K pa rāciju pavēlēja desanta vienībai ieņemt dzīvokli pēc 35 minūtēm.

Aivars sēdēja krāslā un lasīja grāmatu. Pēc 10 minūtēm viņš sajuta, ka kļūst miegains. Tas bija neierasti, jo Aivars ikdienā gāja gulēt precīzi pusnaktī, bet pulkstenis vēl nebija vienpadsmit vakarā. Aivars paņēma lukturīti un iegāja koridor, paspīdināja gaismu mazā leņķī pie ārdurvju apakšas un tuliņ pamanīja, ka gaisma tiek lauzta un plūstošā gāze met ēnu uz sienas. Aivars strauji piecēlās, nodzēsa visā dzīvoklī gaismas un aizgāja uz vannas istabu. Aivars saslapināja lupatu un novietoja to zem vannas istabas durvīm. Aivars atgrieza krānu un sāka piepildīt lielo čugna vannu ar ūdeni. Pēc desmit minūtēm vanna bija gandrīz pilna, Aivars novietoja tai blakus garu, biezu finiera plāksni un iegūlās vannā, paņēma rokā ūdensdrošo detonātoru, un gaidīja.

Aivara visās istabās bija novietoti virzītā sprādziena lādiņi un tie visi bija novietoti pret logiem un ārdurvīm. Viens apaļš virzītā sprādziena lādiņš atradās guļamistabas stūrī – pavērsts uz leju.

Pēc piecu minūšu gaidīšanas, Aivars dzirdēja, ka saplīst visi dzīvokļa logu stikli. Aivars pārvilka vannai finieri, aizturēja elpu, pilnībā iegremdējās ūdenī un detonēja visus spridzekļus dzīvoklī. Sprādziens nebija ļoti spēcīgs, bet fakts, ka tas bija virzītais, pārgrieza uz pusēm visus desantniekus, kuri bija ar trosēm iekļuvuši dzīvklī. Sprādziena vilnis bija izgāzis visas durvis un dažas sienas bija daļēji sabrukušas. Vietā, kur atradās spridzeklis, kurš bija pavērsts pret zemi, tagad atradās caurums divos stāvos. Aivars izleca no vannas un skrēja uz guļamistabu, veikli viņš nolaidās stāvu zemāk, bet otrā stāvā caurums grīdā nebija gana liels, lai varētu pa to norāpties uz pirmo stāvu.

“K bija palicis pie pults un koordinēja vienību darbu, kamēr Onkulis, Džeroms un Arča monitoros vēroja kadrus, kas tika pārraidīti no kamerām, kuras bija piestiprinātas pie triecienvienības ķiverēm. Redzētais satrieca viņus, 6 no 9 ekrāniem izdzisa, kas nozīmēja, ka 6 no 9 vīriem ir gājuši bojā. Pa rāciju tika ziņots, ka noticis liels sprādziens Aivara dzīvoklī. K deva pavēli pārgriezt kāpņu telpas plombes un iekļūt dzīvoklī pa ārdurvīm un ziņot par situāciju.

Aivars atrodoties otrā stāva dzīvoklī centās caurumu grīdā izlauzt platāku, bet nesekmīgi. Aivars pieskrēja pie ārdurvīm un klausījās notiekošo aiz tām, bet sīkoņa ausīs traucēja.

Divi vīri gāzmaskās pārgrieza plombi, kas noslēdza stāvus un ieskrēja dzīvoklī. Skats bija šaušalīgs: viss dzīvoklis bijs izārdīts, katrā istabā mētājās uz pusēm pārrauti cilvēku ķermeņi, grīda pludoja ar ūdens, asiņu un putekļu maisījumu. “Aivars G. Dzīvoklī nav atrodams” atskanēja balss pa rāciju.

Tobrīd Aivars ar vienu kājas spērienu izspēra dzīvokļa durvis, paskatījās apkārt un uzmanīgi virzījās uz kāpņu pusi. Pie kāpnēm viņš sadzirdēja soļus, tas bija viens no kareivjiem, kas skrēja pārbaudīt otro stāvu. Aivars nostājās aiz sienas, ar cerību, ka kareivis paskries garām, bet kareivis uzskrēja tieši virsū Aivaram. Aivars satvēra kareivja ieroci un ar spēcīgu kājas spērienu salauza viņam labo kāju pie ceļa. Sāpju pārņemts, kareivis centās iešaut Aivaram ar trankvilizatoru šautriņām, bet visas šautras aizspindza garām Aivara kreisajai ausij. Kareivim krītot, Aivars paspēja izsist viņa ieroci un noraut gāzmasku. “Kas jūs sūtija?” Aivars stingrā tonī kliedza. To dzirdēja kareivis, kas atradās trešajā stāvā un steidzās lejā. Aivars sadzirdējis soļus, satvēra guļošo karavīru ar abām rokām, piecēla to. Turot tikai ar vienu roku, viņš ar labo atvēzējās un no visa spēka iesita kareivim pa seju. Sitienu pavadīja lūstošu kaulu skaņa. Starp ķieģeļu sienu un Aivara dūri, kareivja galvaskauss salūza trijās vietās. Aivars atkal satvēra, nu jau mirušo, kareivi ar abām rokām un meta trepju virzienā, kur tobrīd parādījās otrs kareivis.

Aivara ķermenis nav ne tukls, ne resns, Aivars tādu iespaidu radīja ar nolūku.
Patiesībā viņam ir ļoti paveicies ar gēniem, kuri nodrošinājuši viņam lielu muskuļu masu un teju pārcilvēcisku spēku. Aivars savu dabas dāvanu arī regulāri kopa un pilnveidoja trenažieru zālē kopš 17 gadu vecuma.

Mirušā kareivja lidojošajam ķermenim sekoja Aivars. Tikko noskrējušajam kareivim likās, ka viņa biedrs ir uzskrējis virsū, bet viņa kļūda bija liktenīga, jo Aivars satvēra viņa labo roku un salauza to kā slotas kātu. Spēcīgs Aivara rokas sitiens piezemējās uz kareivja kakla, tādejādi lemjot to nāvei.

Sekojot līdzi notikumiem, K bija devis pavēli arī trešajam, izdzīvojušajam kareivim doties ēkā un sagūstīt Aivaru.

Onkulis ar biedriem vēroja kā trešā kareivja kamera drīz atrodas pie zemes. Viņi klusēja un nebilda ne vārda. Nupat bija izgaisušas jel kādas šaubas, ka viņu labāko trieciena vienību ir iznīcinājis Gardas personīgais slepkava – Vairogs. Onkulis, Džeroms un Ārča sēdēja kā mēmi, kamēr K pa rāciju deva pavēli DP vienībām un visām Daugavpils policijas vienībām doties uz turieni un sagūstīt Aivaru. Tobrīd skaļi atskanēja Aivara balss. Bija skaidrs, ka runātājs runā tieši kāda mirušā kareivja mikrofonā.
“Onkuli, es zinu kur Tu esi, vienkārši gaidi…”