Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Lai mazliet atbrīvotos no darba nedēļas spriedzes, vakar ar Vitu devāmies uz klubu Depo, lai paklausītos Pienvedēja Piedzīvojumu koncertu. Vakars bija silts, labā garastāvoklī mēs devāmies tur sadevušies rokās. Turpceļā Vita satika savu senu draudzeni, kura devās uz koncertu ar savu draugu kompāniju, kura bija izsirojusi ne vienu vien bāru un nu devās, lai noslēgtu vakaru ar koncertu Depo. Es zolīdi ar visiem sasveicinājos skatoties jauniešu duļķainajās acīs. –Artūrs, prieks iepazīties. Artūrs, ļoti patīkami. Sveiki, Artūrs… – Vārdu nevienam necentos atcerēties.
Viens puisis no jaunā paziņu loka apgalvoja, ka esot mani kaut kur redzējis. Es atbildēju, ka tas nav neiespējami un atvainojos, ka neatminos viņu satiekam. Ar to saruna nebeidzās, kā parasti nācās celt laukā no atmiņas bristās takas, tukšotos bārus, klubus, tusiņus mikrorajonos utt.

-Tu gadījumā nepazīsti Valdi Mediņu no Zolitūdes nepazīsti? Viņu visi sauc par Valdiņu- Puisis man jautāja.
-Nē, piedod, Zolitūdē esmu bijis reizi mūžā un tas bija darba darīšanās.
-Nē, viņš tikai Zolitūdē dzīvo, tā viņš visur tusē, baigi foršs džeks un tā, puse Rīgas pazīst Valdiņu. Ieej jebkurā bārā un pasaki, ka esi Valdiņa draugs un dabūsi atlaidi šmigai.
-Joprojām nē. Laikam piederu pie tās otras rīdzenieku puses un arī tusējis nekur sen neesmu, piedzeros sēdus tikai savu labāko draugu kompānijā.
-Ā, nu labi. Bet kaut kur es Tevi točna esmu redzējis.- Puisis savilcis šauras acis uz mani pakratīja pirkstu.
-Kā jau teicu, iespējams. Man ir ļoti slikta atmiņa uz cilvēku sejām un vārdiem.- Centos atkratītties.
Izdevās.

Ieradāmies Depo, uzreiz devāmies uz koncertzāli Depo pagrabā, kur bariņš duļķaču jau dejoja diskžokeja diktētajā taktī. Mēs iesaistījāmies. Godīgi sakot, nekas nav mainījies no tiem laikiem, kad pats regulāri apmeklēju klubus – tā pati mākslīgo dūmu smarža, tās pašas dziesmas, tā pati grupveida “holandiešu krāsns,” joprojām ļoti kalsnie puši sazīmē sev īsas resnulītes. Bet vienu lietu gan es tikai vakar sapratu, joprojām šaustu sevi, ka nebiju to ātrāk sapratis – diskžokejošana ir buļļu sūdu pilnākā profesija visumā. Vienkārš dziesmu pārslēdzējs, kura autoritāti cienīt spēj tikai par viņu stulbāki. Krossfeidojot no Placebo – Every You Every Me uz Blur – Song 2 un viņš, disko dievs, dāvā skurbajiem prātiem enerģiju palēkāt un pagrūstīties. Ik pa brīdim diskžokejs pagrozīs puļķīšus uz pults nevis tādēļ, lai izskatītos, ka viņš kaut ko dara un viņam rūp skaņa, bet visticamāk tādēļ, ka apkārtējās vides temperatūras un gaisa mitruma izmaiņas izraisa skandu membrānas izplešanos par 0.5%, un tāda skaņas tembra izmaiņas diskžokeja izlepušajai ausij, pie kuras ar plecu ir piespiestas austiņas, ir viegli identificējamas un ātri novēršamas pagriešot skaļumu/basu par vienu iedaļu augstāk/zemāk.