Jocīgi, jocīgi cilvēki
Pirms dažām dienām tiku uzaicināts uz iedzeršanu par godu drauga dzimšanas dienai. Kaut arī draugs bija sen neredzēts, es neatteicos. Protams, labprāt iedzeru, labprāt atrodos bārā. Ja publiku neveido sauļotie puikas ar stikliem ausīs un mūzika netraucē sarunāties, bārs ir omulīgs, labākā vieta uz zemes, patvērums no vienmuļā, pelēkā.
Gāju pa ielu uz norunāto tikšanās vietu, kad pēkšņi man pie kreisā vaiga parādījās sarkana grāmata. Sākumā es pat nedaudz izbijos, jo ar acs stūri nebija saprotams, vai grāmata strauji tuvojas manai sejai, vai nē. Palūkojos pa kreisi, grāmatu turēja neliela auguma, ļoti smaidīgs puisis.
-Laba grāmata.- Smaidīgais puisis teica, grozīdams grāmatu manas galvas augstumā.
-Aha, labi.- Es atbildēju, bet turpināju iet.
-Laba grāmata, sarkana!
-Tas, ka tā ir sarkana, mani nepārliecina, ka tā ir laba- Es, viegli iesmējies, atbildēju
-Tā ir arī bieza.
-Labi, arī tas, ka tā ir bieza, mani nepārliecinās- Atbildēju caur viegliem smiekliem. Vēl tik pateicu to, ko parasti saka, lai “atkratītos” no kāda: “Man jāsteidzas.”
Es biju ieradies viens no pēdējiem, tieši tā kā man patīk. Ja tu ierodies viens no pirmajiem, tad sarunāšanās ir obligāta un tev ir jābūt vienam no tiem, kas katru jauno viesi sagaida ar ovācijām. Tātad, sperot dažus pirmos soļus galdiņa virzienā, no tā atskanēja “Ooooooo!” un kaudze roku tika pastieptas ne īsti pret mani, ne īsti pret griestiem. Pasmīnēju un pamāju pretī. Sveicināšanās un neskaitāmi rokasspiedieni. Kad ar visiem biju sasveicinājies, varēju mierīgi aiziet pie bāra letes un pasūtīt dubulto viskiju.
Parastās, trulās, garlaicīgās, mokošās sarunas par to kur kurš strādā, kādas skolas pabeidzis, kas apprecējies, kuri apbērnojušies, kuri Īrijā leprikonus medī. Viens labums esot bārā ir tāds, ka neviens nenesīs līdz savus fotoalbumus. Bet arī šeit ir iespējami izņēmumi. Atceros, reiz smēķēju pie tā paša bāra un tērzēju ar kādu paziņu. Viņš izdomāja, ka man būtu jāredz viņa Ēģiptes ceļojuma bildes, kuras viņš uzņēmis ar savu mobilo telefonu. Dievs žēlīgs, cik tas bija briesmīgi! Kamēr es blenzu mazajā, 320×240 pikseļu ekrāniņā, cenzdamies atšķirt piramīdu no kamieļa kupra, viņš lepni stāvēja un skaļi pūta gaisu caur nāsīm.
Atgriežoties pie pasākuma bārā. Es, kā parasti, ieņēmu novēršanai ērto pozīciju – maz runāju, daudz klausījos un vēroju. Laikam mana klusēšana tiek interpretēta kā vēlme klausīties un vienmēr visi lien pie manis kratīt sirdi un klačoties. Šoreiz man piesējās Harijs. Harijs ir viens no tiem, kuri cenšas izskatīties stiprāki un lielāki velkot biezus džemperus. Ķēdīte tiek nēsāta virs džempera, saulesbrilles, skūta galva un ādas jaka ir septiņu dienu dreskods. Vienmēr esmu apbrīnojis šos kompleksu saēstos cilvēkus. Viņi skaļi un bravūrīgi runā, pat klaigā, lai tikai atrastos uzmanības centrā. Viņi alkst sabiedrības atzinības, tādēļ bieži noslēdz teikumus ar: „Pareizi es saku? Vai ne? Tā taču ir?” Vienmēr bravūrīgi stāsta par saviem varoņdarbiem. Nē, es nesaku, ka viņi būtu slikti cilvēki, vai sabiedrībai nederīgi, nebūt nē. Varbūt viņi ļoti labi pieprot kādu amatu, piemēram, finiera līmēšanu.
Ja vēlaties iegūt labu kontaktu ar šāda tipa cilvēku, jums atliek tik izteikt komplimentu par viņa spēku. Piemēram: „Pirms es turpinu ar savu viedokli, gadījumā, ja tu man nepiekritīsi, lūdzu, nepārlauz mani ar tām rokām.” Redzēsiet kā viņi tvīkst no šādām frāzēm. Viņu spēks ir arī viņu lielākā vājība. Vēl viena lieta, kura viņiem pietrūkst ir atzinība. Kad viņi klāstīs savu viedokli, tuvojoties runājamā beigām, viņi runās ātrāk un skaļāk. It kā gatavodamies izkliegt ko revolucionāru. Kā visdraudzīgāko žestu viņi uzskatīs, ja jūs izplestām acīm kliegsiet līdzi: „Tieši tā! Es domāju tieši tāpat!”
Kad jutu, ka ir gana dzerts, es nolēmu upurēt jautro pasēdēšanu par labu veselīgam miegam. Pa ceļam uz mājām, kāds garāmgājējs man taujāja pēc smēķa. Esmu pamanījis, ka visiem šiem smēķu „striļītājiem” ir viena kopīga īpašība – lūdzot smēķi, viņi tuvina divus pirkstus pie lūpām. Kas, pie velna, ir ar šo žestu? Vai tiešām nav iespējams kaut ko pateikt bez žestikulēšanas? Vai tie paši cilvēki runājot atkārto visas atbilstošās kustības? Piemēram, veikalā jautājot pēc maizītes, viņi tuvina sejai roku ar iedomāto maizīti? Vai, piemēram, prasot veikalā zobu birstīti, viņi atkārto zobu mazgāšanai raksturīgo kustību ar roku? Un ja nu, šāds cilvēks jautā pēc tualetes papīra un sejas krēma?
O, tā ir jauna kategorija – tie čalīši ar 7 dienu dreskodu. Kaut kur tālumā ir manīti, bet pie skuķiem ar šitādu manieri nelien.
par tiem fotoalbumiem!
mēs ar draudzeni sauļojāmies nūdistu pludmalē, kad pie mums pienāca trešais nūdists un sāka stāstīt par savu ceļojumu uz norvēģiju UN ARĪ RĀDĪT BILDES TELEFONĀ! pliks!
Cmon, biezus džemperus velk a) urlas b) lauķi. Kurš no abiem ir Henrijs? Jeb varbūt ir radusies jauna suga? Tas ir ļoti interesanti. Es tādiem skatos uz kājām, jo visiem ir džinsas un pēc tiem sērkociņiem labi var spriest par reālo plecu platumu. Ar reperiem ir visgrūtāk, jo viņiem ir milzīgi džemperi un platas bikses un tādēļ nav nosakāma reālā ķermeņa uzbūve. Bet tas vēl nav nekas, es vienreiz kodu kompaškā kur bija arī viens urla, un, kad garām gāja bars citu urlu, tas mūsējais sāka runāt dobjākā, vīrišķīgākā balsī!
Man patika novērojums un idejas par žestiem
Vizualizējot tīri ņirdzīgi iznāk
Tos pirkstus droņījot pie lūpām un prasot cīgu viņi dara, lai viņus saprastu abu valodu lietotāji mūsu valstī.
Kad prasīju piepīpēt savam autiņam pa nakti nosēdušos aķi, arī prasot rādīju haubes virzienā imitējot knaģu uzlikšanu
Var gadities, ka Tevi neviens neaicinas pat uz saeredzesanos, kur nu vel uz dzimsanas dienas svinibam pec sadiem rakstiem…
manuprat tu nebiji cilveks kurs raud un sudzas ta pat ka lielaka dala civleku par citu cilveku vajibam un ta teikt ‘problemam no malaa’. Ja man butu interese izpausties blogos un nolikt kadu iedzivotaju dalu, es skiet rakstitu kad tu raudulis esi un piena puika. Sorry veicas, labak patik lasit tavus pozitivos stastinu nevis kur no noliec kadu iedzivotaju dalu, jo kada mums dala pa citiem, jo pienemt visus tadi kadi vini ir un nelikt jau esos plauktos manuprat ir diezgan svarigi. Isti negribeju jaukties tava dzives filozofija, tikai man patik tavi rakstini. Uztaisi varbut atsevisku sadalu: ‘noliktavas sadala’, kura tu atseviski runatu par saviem principiem un naidu ka tads, nu hz ka tads, calis ar lupu par citu galvam.
Lai veicas un ar nepacietibu gaidu kadu daudz patikamaku rakstu, jo I like it, when u do it the right way.
Dzeks ar atpogatam divam pogaam kreklam
Bucas
Priecigi