Latvijas Pasaules Labākais Blogs

31. oktobris jeb – Halovīns man neatrodas labo emociju plauktiņā. Nevis komercijas, vai klišejisku balagānu dēļ, bet studentu rīkotā karnevāla dēļ, pirms astoņiem gadiem, es tad mācījos pirmajā kursā.

Toreiz biju galvas tiesu stulbāks un uzskatīju Jackass par kaut ko smieklīgu. Uz karnevālu biju ieradies suņa kostīmā. Man bija nomālēta seja un sagraizīts, tautā sauktais, pižiks. Izlaidīšu dzeršanas un ālēšanās daļu. Tātad, biju saticis kādu meiteni, ar kuru tika dejots un runāts līdz agram rītam līdz, beidzot, tiku pie viņas telefona numura. Neatceros kāpēc, bet savu telefona numuru viņa uzraksīja uz salvetes. Laikam, viņai tas šķita romantiski.

Pavadījis meiteni līdz pieturai, es devos mājās ar kājām. Pa ceļam, es benzīntankā iegādājos kaut kādus šokolādes batonus, jo jutos ļoti izsalcis, vēl pasmējāmies ar pārdevēju par manu izsmērēto grimmu. Gandrīz pie savām mājām, es izmetu miskastē šokolādes papīrīšus un čekus, iztukšoju arī jakas kabatas. Protams, jūs pareizi sapratāt, es biju izmetis arī meitenes tālruņa numuru. Pārvarējis iekšējo cīņu, sakostiem zobiem, es iestūmu roku netīrajā miskastē, kamēr ar otro roku turpināju stumt sejā nākamo Snickers batoniņu.

Viss būtu bijis labi, ja ap stūri neiznāktu kāda pensionāre ar maisiņu rokā. Viņa pat gandrīz uzskrēja man virsū! Viņa pamanīja mani, laikam sabijās un spēra dažus nedrošus soļu sānis. Godīgi sakot, mani nedaudz aizvainoja šāda attieksme. Viņa, droši vien, domāja, ka es esmu narkomāns, traks bomzis. Šodien es nesaprotu, kāpēc, bet toreiz man šķita, ka būtu dikti smieklīgi, ja es viņas šaubas pastiprinātu.  Es viņai pajautāju: “Omīt, bonbongas ir?” Tas apstiprināja viņas šaubas par maniem noziedzīgajiem nodomiem, bet atlika akcentēt manu neprognozējamību… Kā traks suns, siekalām šķīstot, es sāku riet uz viņu. Pensionāres acīs iedegās panika. Nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts, viņa parāva rokas uz augšu, zem zoda. Pensionāres gaita samežģījās un viņa apstājās. Es apklusu, mūsu skatieni sastapās un iestājās kapa klusums. Tas noteikti ilga vienu sekundi, bet šķita ilgāk. Viņa izstiepa roku manā virzienā, dūrē bija kaut kas sažņaugts. Uz sekundes simtdaļu es redzēju, ka manā virzienā kaut kas izstiepjās. Intensīva, dedzinoša sajūta visā sejā. Kamēr mani sejas nervi brēca agonijā, es pat nespēju roku izvilkt no miskastes. Kādas piecpadsmit minūtes es pavadīju mājas pagalmā mocoties šausmīgās sāpēs un neredzot pilnīgi neko. Šķiet, ka ap divdesmito minūti es varēju pamirkšķināt acis tikai tik, lai nokļūtu dzīvoklī.

Šī incidenta dēļ es vairs nekad neesmu uzskatījis vecas večiņas par bezpalīdzīgām kukažiņām, kurām būtu jāpalīdz šķērsot ielu, vai panest smago reņģu tašu. Vēl viena raksturīga lieta Halovīnam ir vienas un tās pašas, klišejiskās maskas, kuru repertuārs veikalu plauktos nav mainījies desmit gadu. Nekādas oriģinalitātes. Šogad es izgatavoju jaunu, oriģinālu masku. Pavei:

Šādi maska izskatās uz modeļa

vienu no šīm var laimēt!

Šobrīd man ir divas šādas maskas, viena no tā man nav nepieciešama, tāpēc, ja vēlies to iegūt savā īpašumā, atstāj komentāru pie šī raksta, epasta lodziņā norādot savu reālo epasta adresi (apsolos nespamot un nepārdot, neesmu Mednis). Pēc nedēļas veikšu izlozi un sazināšos ar uzvarētāju, lai sarunātu piegādes detaļas. Komentāri izlozei tiks pieņemti līdz 28.10.2009.