Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Ciest nevaru šo gadalaiku. Katru oktobri sākas pelēkās apātijas gadalaiks un tas velkas līdz jūnija sākumam. Auksts un slapjš, tādēļ es to mēdzu dēvēt par nekrofīla sapni. Ap šo laiku manī atmostas īsts latvietis - es noslēdzos sevī, negribu nevienu satikt, negribu dzirdēt par citu problēmām. Es pat ziņas nelasu ziemā. Patiesību sakot, nav arī vērts lasīt ziņas, tur vienmēr ir viens un tas pats - sīks, nenozīmīgs notikums, kurš pazūd aiz uzpūstā virsraksta. Es labprātāk palieku mājās ar grāmatu, nevis eju satikt draugus.

Pirms dažām dienām es devos uz bibliotēku. Pat nezināju, ko tieši gribēju lasīt, tāpēc sēdēju pie datora un meklēju grāmatu nosaukumus pēc dažādiem atslēgas vārdiem, cerēdams, ka kāda no atrastajām grāmatām iepatiksies no pirmā skatiena. Bibliotēka ir patīkama vieta, tur valda klusums, milzīgs zināšanu un piedzīvojumu klāsts, un pārsvarā – daiļais dzimums. Protams, man ir patīkami uzturēties daudzu sieviešu sabiedrībā.

Tā nu es tur sēdēju, ik pa brīdim aplūkojot kādu no meitenēm. Jaunākās, pirmo kursu studentes bibliotēkā jūtās nedrošāk, tās ir mielasts acīm. Konkrētajā bibliotēkā datori ir sakārtoti uz gara galda, viens pie otra un pieejami abās galda pusēs. Šis apstāklis pat palīdz atrast “nejaušo” acu kontaktu. Valdzinoša, klusa pasaule. Tikai pa retam par sevi atgādina reālā pasaule ar ātrās palīdzība sirēnām, aiz sienas, uz ielas. Nekas cits. Vismaz, man tā šķita.

Es nekad nevarēju iedomāties, ka manu mieru pārtrauks mana stiprākā maņa. Manos ožas receptoros pēkšņi  iecirtās kādas anonīmas taisnās zarnas gāzes. Es biju pārsteigts un sašutis. Es iedomāties nevarēju, ka kāds “palaistu dūjiņu” bibliotēkā. Klusās slepkavas mākoņa ieskauts, es atgāzos krēslā un centos atrast vainīgo personu, tā noteikti justos neērti un ar savu uzvedību nodotu sevi. Kad apjēdzu, ka esmu vienīgais vīrietis pie galda, piecu sieviešu sabiedrībā, es arī sapratu, ka četras no viņām būs pārliecinātas, ka tieši es esmu vainojams harmonijas sagraušanā. Un tiešām, drīz visas meitenes sāka grozīt galvas, bet vaininieks, protams, nebija tālu jāmeklē, es tur sēdēju un pārsteigtām acīm vēros pretī. Bet ko man bija darīt? Raganu sabats jau bija atradis grēkāzi. Man bija trīs varianti:

• Nedarīt neko. Ignorēt neveiklo situāciju.
• Piecelties un aiziet. Tikai pastiprinot femino prātu aizdomas.
• Tikt galā ar radušos situāciju un atšķetināt savijušos mezglu un atgūt sava tēla spožumu.

Es nevarēju izturēt, ka mani tur aizdomās par to, ko neesmu izdarījis. Tāpēc, es nolēmu rīkoties:

Par 99% biju pārliecināts, ka “skābās miglas” vaininiece bija sieviete, kura sēdēja man blakus. Viņa sevišķi nervozi grozījās un nevarēja nepamanīt, ka viņai ir sasarkuši vaigi. Tobrīd man šķita, ka vienīgā iespēja atbrīvoties no grēkāža nastas, ir panākt, ka īstā vaininiece sevi nodod. Visvieglāk būtu to izdarīt, ja viņa pieceltos un aizietu. Un, lai viņa pamestu telpas, bija nepieciešams atmaskot viņu.

Es pieliecos uz viņas pusi un pačukstēju: “Tas bija reti kodīgs. Vai mums ir izredzes sagaidīt vēl vienu?” Es viņai vēl piemiedzu ar aci un, lepni uzspiedis smīnu, atkal pievērsos  datora ekrānam. Es tik pamanīju, ka viņa paskatījās uz mani ar milzīgām acīm un klaju sašutumu. Goda vārds, varēja just domu bultas, kuras tika raidītas manā virzienā. “Kā viņš uzdrīkstējās; Es jūtos tik pazemota; etc.” Viņa pagrāba savu somu un aizgāja dusmīgā solī. Es biju izcīnijis uzvaru. Es pacēlu skatu galdam un dzirdami pačukstēju: “Gaiss vairs netiks bojāts.” Var jau būt, ka esmu neiejūtīgs egoists, bet man tobrīd vajadzēja gāzt apsūdzības no sava vārda.

Pārmetis vēl vienu skatienu pāri galdam, es pamanīju, ka meitene, kas sēdēja man pretī, ir ļoti sasarkusi. Tobrīd man prātā ietriecās šaubu šķēps. “Ja nu esmu kļūdījies?” es prātoju. Protams, ja viņa uzskatīja, ka es esmu vainojams pie noziedzīgā akta, tad kā izklausījās manis sacītais… Man šķiet, ka es tobrīd nobālēju. “Tas bija reti kodīgs. Vai mums ir izredzes sagaidīt vēl vienu?” – šī frāze mani padarīja par bezkaunīgu, vulgāru un pretīgu indivīdu. Šausmas mani ierāva vēl dziļākā atvarā, kad es redzēju, ka durvju ailē parādās šī sieviete, kāda bibliotēkas darbiniece un aiz viņas – neliela auguma apsargs. Kaut arī apsargs bija neliels, tievs un pavecs, viņš atgāzis plecus uz aizmuguri, kājas izretinājis plecu platumā, rokas sakrustojis uz krūtīm, plati košļāja gumiju. Pēkšņi, visas acis bija vērstas uz mani. Man bija neērti, bet jocīgā kārtā, man sanāca smiekli par radušos siuāciju. Absurda situācija, nudien. Visi, izņemot divus, domāja, ka es ar nolūku piesmirdināju publisko bibliotēku, tagad lepojos ar to un vēl gatavojos atkārtot noziegumu pret sabiedrisko kārtību. Es tiešām sāku viegli smieties, paņēmu savas mantas, piecēlos un devos uz izeju. Pa ceļam pamāju ar galvu, likdams saprast, ka dodos projām un negribu nepatikšanas. Joprojām smējos. Man sekoja bibliotēkas darbiniece un apsargs. Pie garderobes, sekojošā darbiniece beidzot mani uzrunāja stingrā, nosodošā balsī: “Man ir kauns.” Es neatbildēju, joprojām smīkņādams, pamāju ar galvu un izgāju pa durvīm.