Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Nupat sākusies apkures sezona, būtībā tas periods, ko visi gaidījuši ar bažām. Sāksies masveida maksātnespēja, bankroti, dzīveslīmeņa krišanās un noziedzības paisuma vilnis. Redzēsim.

Kāpēc es ar šo domu iesāku? Ārā ir kļuvis pietiekami auksts, lai es atteiktos deldēt kurpēm papēžus un sāktu braukt ar sabiedrisko transportu. Vakar, no rīta, iekāpu tramvajā, nopirku savu biļetīti par 60 santīmiem un turpat stāvēju. Man blakus sēdēja divas vecas pensionāres un kaut ko “gudri” spriedelēja par ekonomisko stāvokli un briesmīgajiem politiķiem. Jūs esat pamanījuši, ka vecajām večiņām āda spīd? Man šķiet, ka tie ir tauki un netīrumi, cepameļļa, vai tamlīdzīgi.  Lai vai kā, bet viena no viņām stāstīja, cik labi esot bijis agrāk, kad bija daudz rūpnīcu, visiem bija darbs. Neesot bijis daudz bagātnieku, bet nabago arī praktiski neesot bijis. Otrā piekrītoši māja ar galvu un vēl piebilda, ka viņas mazbērni aizbraukuši strādāt uz Īriju, jo šeit nevarot tik labi nopelnīt.

Godīgi sakot, nezinu, kāpēc, bet es eksplodēju. Tas izklausījās aptuveni tā: “Jūs aptverat, kas būtu noticis, ja mums būtu bijušas daudz rūpnīcas? Protams, ka nē. Šogad būtu bankrotējusi lielākā daļa rūpnīcu un bezdarbs būtu uzšāvies augstāk par viņas (ar pirkstu rādīju uz resnāko) holesterīna līmeni. Un, kamēr es pelnu naudu jūsu pensijām, jūsu mīļotās atvases zīž saldo krējumu no īru pupiem. Tā zīž, ka šmakst vien un krējumā sarecējušie tauku kunkuļi salīp pie sejas. ŅAM, ŅAM, ŅAM!” Tantuki izskatījās šokēti par manu necieņu. Viena no viņām sabozās kā to mēdz darīt putni aukstā un mitrā laikā. Resnākā pajutāja, ko es vispār atļaujoties. Uz to es atbildēju, ka jautājums drīzāk ir – ko es nevaru atļauties tādu liekēžu dēļ kā viņas un viņu mazbērni. Godīgi sakot, šī pēdējā frāze mani uzjautrināja un, kamēr daļai pasažieru teju vai acis sprāga laukā no dobumiem, es savilku pašapmierinātu smīnu un izkāpu savā pieturā.

Jā, es saprotu, ka par tādu Latviju Eiropas Savienībā ir jāaizmirst, migrācija ir tikai loģiska. Bet problēma ir tāda, ka mums nav, kas aizvieto aizmigrējušos strādniekus. Ķīniešus vai indiešus vēl neredzu, bet zinu, ka vienīgā izeja ir vēl lētāks darba spēks par mūsējo, vai arī – jauna industriālā revolūcija. Lūk, jums biznesa ideja: transportējiet šurp cilvēkus, kuri tradicionāli ir smagi strādātāji un nodarbiniet par grašiem.

Vēlāk, pēcpusdienā, es smēķēju pie biroja ar savu korporatīvo draugu Kasparu (lapas aiztiec.lv veidotāju), kad atnāca banāns (tā viņu kolektīvs iesaucis) un sāka stāstīt, cik Zviedrijā labi, cik kruta esot sociālā politika un, ka tur varot dzīvot un ceļot pa pasauli no viņu bezdarbnieka pabalsta vien. Es gribēju viņam iesist, sakostiem zobiem stāvēju un centos izvairīties konflikta. Kaspars ļoti zolīdi un nosvērti paskaidroja, ka tāda politika ir uz progresu nemotivējoša, un, ka svensoniem pašiem draud nopietnas problēmas tuvā nākotnē. Banāns, paldies Dievam, aizvērās.

Vakarā, kad atnācu mājās, liftā iekāpa kaimiņiene no piektā stāva. Zinu, ka arī šīs pensionāres abi mazdēli ir Īrijā, jo vasarā viņi bija atbraukuši un, pa vidu savam dzerstiņu maratonam, paviesojās pie omas. Šie imbicīļi ārā bļaustījās, izmētāja benārus, alus bundžas un noharčoja lievenīti tā, ka dzeltenzaļās krēpes bija viegli pamanāmas vairākas nedēļas. Toties kultūrmīļi, jo mobilajā klausījās dziesmas. Tātad, kad viņa palūdza, lai nospiežu viņas stāva numuru, pateicu, ka man tas pats, bet, protams, es meloju. Es dzīvoklī dzirdēju, ka viņa piecas minūtes grabinās gar nepareizajām durvīm. Tā viņai vajag par to, ka nespēja izaudzināt krietnus pilsoņus.