Latvijas Pasaules Labākais Blogs

Pirms pusotra mēneša Gints bija zaudējis darbu vietējā veikalā, kur strādāja par finansistu, bet kā jau nelielā uzņēmumā, viņš palīdzēja dažādos citos ikdienas darbos. Joprojām pirms iemigšanas Ginta prātā rezonēja viņa kādreizējā priekšnieka Olafa vārdi: “Tu lieliski zini situāciju, krīze mums ir spēcīgi iesitusi pa kabatu, pilsētā pieaug bezdarbs, pirktspēja krīt bezdibenī, mūsu apgrozījums tai līdzi un, godīgi sakot, nezinu, vai izvilksim nākamo gadu. Piedod, Gint, bet esmu spiests uzteikt Tev darbu. Piedod, bet man tiešām nav citas izvēles. Bet Tu nenokar degunu, krīze nevar būt mūžīga, tikko kā situācija uzlabosies, man atkal vajadzēs spējīgus un zinošus cilvēkus, un Tu būsi pirmais, kam es zvanīšu.”

Ja pirmajā bezdarba mēnesī Gints jutās priecīgs, entuziasma pilns un labi atpūties, tad otrais bija atnesis to pašu rutīnu, ar kuru bija mocījies savā bijušajā darba vietā. Dienas šķita kā notikumu vakuums, pilnīgs un absolūts tukšums. “Elles devītais loks” Gints mēdza pie sevis atkārtot, sēžot tukšajā dzīvoklī, skatoties tukšajā epasta kastītē, tukšajā skaipā, kur visi draugi laiku tērēja tikai darījumu sarunām. Laiks šķita sasalis.

Gints gāja pa ielu vērodams asfaltu, mājas sienas un garāmgājējus, tieši tā pat kā viņš to bija darījis jau trīs nedēļas. Lai izietu cauri pilsētai un atpakaļ, pietika ar vienu stundu, ko Gints arī izmantoja, iziedams no mājas plkst. 12:00 – mazpilsētas aktīvākajā laikā, kad strādājošie gāja pusdienās. Šo pastaigas laiku Gints izmantoja ar nolūku satikt kādu paziņu vai draugu, vai kādu no vecajiem kolēģiem, lai aprunātos, lai atgādinātu sev un citiem par savu eksistenci.

-Čau, Gint! Eu, Dzirdi?- No apātijas iztraucēja sievietes balss. Tā bija viņa kādreizējā kolēģe Vallija, kura strādāja par pārdevēju-kasieri.
-Čau!-  Gints priecīgi uzsauca un devās Vallijas virzienā
-Kā iet, ko dari?- Vallija ar neviltotu interesi jautāja.
-Tīri labi, atpūšos, meklēju darbu. Kā jums pašiem?
-Nu, godīgi sakot, nekas daudz nav mainījies. Nu izņemot to, ka Tavā vietā tagad strādā Olafa māsīca. Nu, arī tas, ka…”
-Ko?! Manā vietā kāds strādā? Bet Olafs….- Gints apklusa un domīgi raudzījās Vallijas pārsteigtajā sejā.
-Nu jā, es domāju, ka Tu zini… Piedod Gint.- Vallija atvainojās, viegli pieskaroties viņa rokai.
-Nevajag, Tev nevajag atvainoties. Labi, zini, man te jāskrien uz, ērm, uz darba pārrunām. Es kavēju. Vēl saskriesimies.- Gints steigā aizskrēja pāri ielai.
-Kretīns, nolādētais, liekulīgais pīzda Olafs.- Gints klusu, pie sevis šķendējās.
-Es taču strādāju neapmaksātas virsstundas, vilku galus kopā tām nolādētajām bilansēm. Kretīns!

Gints izjuta milzīgas dusmas, viņš jutās nodots, pamests, pievilts un aizvainots līdz dvēseles dziļumiem. Naids viņā auga sekundēm kā milzīgs spēks, kā ūdens spiediens uz dambja sienu, tas lūdzās ļaut vaļu izlauzties, vismaz caur dūri sienā. Bet Gints visu mūžu bija bijis kulturāls un savaldīgs cilvēks, neviens pensionārs, dzērājs vai huligāns nespēja viņu izvest no pacietības. Gints, ar sakostiem zobiem, neļāva vaļu savām dusmām, nikni minot asfaltu. Piepeši Ginta acu plakstiņi atvāzās pārsteigumā, viņš neticēja savām acīm. Olafs, ielas pretējā pusē, iegāja bārā “Gubernija,” kur viņš regulāri devās ieturēt pusdienas. Ginta acīs iedegās velnišķīgs naids, viņš redzēja, ka Olafs pakar mēteli, paņem avīzi, bet tad pazūd kaut kur tumsā, ko slēpj atspīdums skatlogā. Gints pārskrēja pāri ielai un ieskrēja bārā, ar vienu vienīgu domu – konfrontēt Olafu. Bārs bija tukšs, pat kasiere nestāvēja pie letes.
-Tualete!- Nodomāja Gints un ieskrēja labierīcībās.
Pie pisuāra neviens nebija, bet aiz kabīnītes durvīm varēja dzirdēt avīzes lapu švīkoņu un pa šķirbu, starp grīdu un durvīm, varēja redzēt kurpju pāri un nolaistās bikses. Uz brīdi apmulsis, Gints nezināja ko pasākt.
-Sākt runāties neērti, bet drīzāk gribētos izspert durvis ar kāju, varbūt vēl trāpīt ar tām Olafam!- Ginta prātā uzdīga doma.
Olafs nemaz neredzēja roku pāri, kas ieslīdēja zem kabīnītes durvīm, jo skatu aizsedza avīze. Rokas satvēra Olafa kājas virs nolaistajām biksēm un strauji sāka vilkt.
-Eu, kas notiek. Eu izbeidz, bļe, palīgā! PALĪGĀ!- Olafs, bezpalīdzīgi nokritis zemē ar kājām zem durvīm, bļāva pēc palīdzības, pieķēries pie poda ar vienu roku.
Gints rāva cik bija spēka, bet drīz Olafa resnais vēders atdūrās pret durvīm un nosprostoja viņa ceļu zem tām. Gints centās vilkt ar vēl lielāku spēku, pat sāka neartikulāti bļaut, dusmas pieauga ekspoenciāli un viņa bļāvieni sāka izklausīties pēc dzīvnieciskiem, demoniskiem rūcieniem un riešanas. Olafs tikai bezpalīdzīgi kliedza un sauca pēc palīdzības, cenzdamies ar kājām izrauties no uzbrucēja, kura rūcienu atbalsošanās biezajās mūra sienās iedvesa vistīrākās šausmas. Gints pamanīja, ka viņš ir iztraucējis Olafu visnepiemērotākajā brīdī, viņa iesāktais bija izsmērējies pa grīdu un Olafa gurniem. Gintam sametās šķērmi ap dūšu ieraugot tumšo, spalvaino, notriepto kumšķi, viņš pēkšņi un nekotrolējami sāka vemt, izvēmās viņš strauji un tieši virsū Olafa kājām. Uz brīdi iestājās klausums, jo Gints rīstījās, bet Olafs, sajutis siltumu, centās saprast kas notiek ar viņa kājām. Gints nosprieda, ka ir pēdējais laiks pamest nozieguma vietu, nolēmis vēl neitralizēt Olafu, Gints ierācās kā lācis un iespēra pa Olafa apvemtajiem pautiem. Kliegšana un palīgā saukšana aprāvās ar paskaļu kunkstu, arī Olafa kāju spirināšanās mitējās. Nejuzdams pretestību, Gints atlaida Olafa kājas un atkāpās, no apvemtās kabīnītes bija dzirdama saraustīta elpošana un klusi, agoniski kunksti. Gints uzvilka kapuci un izskrēja no bāra, ātrā solī devās projām pa mazākajām sānielām, uz māju pusi.

Mājās Ginta sirds turpināja sisties tik stipri, ka šķita, ka tā izleks no krūtīm. Adrenalīns pulsēja vēnās. Gints izdzēra glāzi cukurūdens un centās nomierināties. Gintu nemocīja nožēla par padarīto, tieši otrādāk – viņš tīksminājās par paveikto. Viņš tikko bija salauzis visas uzvdības un morāles normas, kuras visu mūžu bija apzinīgi kultivējis. Kopā ar brīvības sajūtu, bija uzradušās arī bailes, bailes no sodāmības, bet arī tās pazuda, kad vietējā iknedēļas laikrakstā parādījās raksts, pirmajā lapā, par vēl nepieredzētu noziegumu pret vietējo uzņēmēju, ko, visticamāk, pastrādājis kāds klaiņojošs narkomāns.

Esmu Latvijā piedzimis un izaudzis latvietis. Es to nesaku ar lepnumu, tā ir fakta konstatācija. Tikko es piedzimu, manu latvieša gēnu pūru sāka apaudzēt ar to, kam jāpiemīt latvietim – ar valodu, ar uzvedības normām, ar tradīcijām. Varētu pat teikt, ka esmu piesūcies ar zirņiem, speķi, skaudību un žēlošanos par to, ka kādreiz ir bijis labāk.

Strādāju es bez pārtraukumiem no 18 gadu vecuma un lepojos ar to no tāda aspekta, ka esmu bijis stabils, ar regulāriem ienākumiem un maksājis nodokļus valstij. Tāda pilsoņa apzinība, godprātība un idioloģiskais taisnīgums, ka es maksāju par to, ka varu justies droši valstī un, ka mani atbalstīs situācijā, kad man tas būs nepieciešams. Interesanti, vai manas domas mainīsies, kad es saņemšu savu pirmo bezdarbnieka pabalstu?

Astoņu gadu laikā man ir mainījušies priekšnieki, esmu mainījis kabinetus, pienākumus un kolēģus, bet viena lieta ir vilkusies līdzi – rutīna. Darbi, kuriem pietiek ar muskuļu atmiņu, mēdz iedzīt apātijā. It kā ar apātiju nepietiktu, nē, dzīvē vienmēr viss ir vēl briesmīgāk – rutīnu neciešamāku padara troksnis aiz loga, kurš aprij jebkuru domu aizmetni. “Mazās Parīzes” centrā nav neviena klusa brīža, tramvaji strīķē sliedes, mašīnu dzinēji un riepas iekaucas ik 100 metrus, riepām jāsitās pret nolādētajiem bruģakmeņiem, lidmašīnām ir jālido pāri pilsētai, ventilācijas un kondicionieru kārbām jādūc 24/7, ātro palīdzību un policijas mašīnu skaņas signāliem jāskan visas ielas garumā. Kā gan izbēgt no šīs kņadas, ja esmu kļuvis atkarīgs no civilizācijas labumiem – pajumtes vairāku stāvu augstumā, siltā ūdens, veikalu pārtikas, elektrības un telekomunikācijām?

Spēcīga atspēriena punkta man dzīvē nebija, bet ambīcijas, protams, bija lielas. Aizgāju mācīties perspektīvāko no tā, ko varēju atļauties, tā pat kā tūkstošiem citu manu vienaudžu. Daudzi no šiem vienaudžiem ir Īrijā, vāc zemenes un gliemežus, daudzi ir bez darba (šiem es drīz pievienošos). Kā jau latvietim, man skauž, ka citiem dzīvē ir bijuši labi atspēriena punkti. Man skauž, ka turīgākajiem vienmēr ir iespējas visu dabūt izdevīgāk caur draugiem un radiem. Esmu dzirdējis, ka draugi un ģimene esot lielākā bagātība dzīvē. Sanāk, ka šis teiciens ir savtīgu interešu vizītkarte. Draugiem ir jāpalīdz draugiem, tas ir pašsaprotami, bet mani pārņem skaudība ikreiz, kad dzirdu, ka politiķi un biznesmeņi ir iekārtojuši augstos amatos savus draugus un radiniekus. Laikam tiem cilvēkiem, kuri daudz sasniedz dzīvē un “tālu tiek”, piemīt draudzības labākās īpašības. Maniem latviešu draugiem ir novērojama pretēja īpašība, tiklīdz tie tiek pie augstākas labklājības, tā viņu deguni atduras debesīs un pārējiem ir jāpriecājās par to, ka viņiem vispār kaut kas ir. Tas ir slims lepnums, slims ar sava pārākuma glorificēšanu.

Pēc dažādiem nostāstiem, var secināt, ka šīs dzīves laikā mēs varam sačakarēt arī pēcnāves dzīvi. Piemēram, ja mēs nolemjam pārtraukt mocīšanos šajā dzīvē, mums draud mūžīga mocīšanās nākamajā. Ja mums paliks nenokārtotas darīšanas šajā dzīvē, mēs kļūsim par plauktiņu virinātājiem kaut kur starp pasaulēm (kādā dzīvoklī). Nu atkal nav labi. Pilnīga bezizeja un izmisums.

Un kā jau tipiskam latvietim, man tipiska ir čīkstēšana par to, cik viss ir slikti.

Kaut arī manī rit tipiskā latvieša asinis, es sevi dēvēju par džentlmeni un daru to ar lepnumu. Iedzimtais un ieaudzinātais praktiskums sajaucies ar snoba tēliem no grāmatām un filmām. Manā pusauga vecumā asimilējās Sprīdītis un lords Henrijs (Doriana Greja ģīmetne) un neesmu mainījies.

Sievietei manā dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, tā atbalsta, sniedz mīļumu, pabaro, kad tas ir nepieciešams. Sieviete pilnveido manu dzīvi. Pirms Vitas es ilgi biju vecpuišos. Vecpuiša dzīve ir ļoti patīkama, nenoliedzami, bet tai trūkst milzīga deva komforta, īpaši mājās. Toreiz, man randiņi bija regulāri, bet nekādi neizdevās dibināt nopietnas attiecības. Iekopēšu šeit vienu savas dienasgrāmatas ierakstu:

Pirmais randiņš ar Eviju bija daudzsološs. Es ļoti korekti veidoju savu pirmo iespaidu, pirmajās 30 sekundēs galanti pamāju ar galvu un uzsmaidīju, ar labo roku palaboju kalasaiti, pārliecinoši piegāju pie viņas un sasveicinājos, paklanoties. Mazliet parunājāmies un es dabūju viņas telefona numuru. Panākums.

Otrais randiņš bija lielisks. Evija apliecināja, ka ir ļoti perspektīva sieviete, tieši tāda, kādu es meklēju. Es uzmanīgi klausījos visā viņas stāstītajā. Uzzināju, ka viņai patīk izšūt, lasīt grāmatas un to, ka viņai ir liela ģimene. Sarunājām satikties piektdien. Lieku ļoti lielas cerības un piektdien speršu nākamo soli – paņemšu līdzi pelēko mapīti.

Trešais randiņš. Evija bija uzvilkusi kleitu, kas daudz atsedz plecus, tas liecināja par viņas interesi par mani. Mēs runājām par sadzīviskiem piedzīvojumiem, ceļojumiem, panākumiem darbā un tamlīdzīgi. Vakara izskaņā es izvēlējos spert izšķirošo soli – prezentēt viņai savu pelēko mapīti un tad aicināt pie sevis…

“Man priekš Tevis ir kas īpašs” Es lepni un vilinoši teicu.

“Tiešām? Esmu ieintriģēta.” Viņa kārdinoši smaidīja.

Es izņēmu no portfeļa pelēko mapīti, noliku uz galda un ieskatījos viņai acīs.

“Kas tas ir?” Pamanīju viņas sejā nelielu situācijas neizpratni, bet es atsēju mapītes auklas un, satraucies kā sešpadsmitgadnieks, sāku savu prezentāciju.

“Šeit ir manas virtuves plāns, kā redzi tā ir ļoti plaša un pārdomāta. Te ir mana ledusskapja instrukcija, kā redzi tā ietilpība ir teju 300 litru un Multi-Flow daudzplūsmu dzesēšanas sistēma. Te ir keramiskās plīts pamācība un visu režīmu apraksts, 3D karstā gaisa cirkulācija, tai ir arī grills. Šeit ir bildes ar tējkannu, tosteris četrām maizēm, redz, kur pannu komplekts, ir arī vafeļu panna. Šeit ir pats labākais, te trauku mašīna ar rekondensāciju, te veļas mašīna ar 1200 apgriezieniem minūtē. Šeit ir virtuves kombainas ar pulsa režīmu, 950W, tas ir ļoti kluss. Tev nekas ar rociņām nebūs jādara. Mājās es ierodos ap sešiem, pusseptiņos es gribētu vakariņas, šeit ir arī mans mēneša sabalansētā uztura apraksts.”

Evija skatījās uz mani un neslēpa savu pārsteigumu.

“Tu joko?!”

“Nē, es pilnīgi nopietni, tas ir mums, bet visvairāk – Tev.” Es joprojām biju saviļņots par atstāto iespaidu.

“Tu iedomājies, ka es Tev kāda mājkalpone būšu? Tu taču neesi normāls! Viss, man jāiet! Nezvani man un neraksti!” Evija vācot savas drēbes pateica un pazuda pa durvīm.

Evija nebija vienīgā, kas tik asi reaģēja uz manas pelēkās mapītes saturu. Es taču piedāvāju visu, kas tai nepieciešams. Viņa taču ir no lielas ģimenes, viņai bija jāspēj novērtēt manu virtuves tehniku. Varbūt es par ātru parādīju savu mapīti, varbūt man vajadzēja uzaicināt viņu pie sevis un ļaut visu atklāt pašas acīm? Nesaprotu, šāda virtuves iekārta sievietēm ir kā sporta mašīna vīriešiem…

Ziemassvētki, tie atkal ir atnākuši. Visur pilns ar apsveikumiem, laba vēlējumiem, Ziemassvētku smaržām, dāvanu butaforijām. Eglītes, pīrādziņi, pantiņi. Piedošanas un mīlestības laiks. Liekuļi Ziemsvētku vecīša panckās.

Cilvēkiem ir tendence pirms Ziemassvētkiem sanākt kopā, paskaitīt pantiņus, apmainīties sīkām dāvaniņām. Cilvēki iet iešņaukt kopības sajūtu, atgādināt citiem par savu eksistenci, vai tamlīdzīgi. Es visu redzu mazliet savādāk. Es visus cilvēkus redzu pēc to darbiem. Nu labi, ne gluži darbiem, drīzāk pēc stereotipiem, pēc nostāstu un pieredzētā pirmā iespaida.

Piemēram, nesen biju divos sabiedriskos pasākumos. Sākšu ar senāko, tas bija 18. novembrī, militārās parādes laikā, krastmalā. Tur, starp daudziem tautiešiem pie nožogojuma, stāvēju ar mīļoto meiteni, vērojām tautiešus otrpus žogam. Blakus stāvēja māte ar bērnu, laikam jaunāku par 10 gadiem. Viņa stāstīja, ka tie karavīri dienot Afganistānā, uzturot tur mieru, aizsargājot mierīgos iedzīvotājus un kādus tik vēl varoņdarbus nedarot. Cik gan vīlies būtu šis bērns, uzzinot patiesību par kareivju ikdienu. Pelnīt naudu bāžoties zem lodēm, drīzāk, ir stulbums, nevis varonība. Ja kareivjiem nemaksātu par to, viņiem nebūtu nekādas intereses iet kaut ko aizstāvēt, vai mācīt afgāņu puikam mātes vārdus. Vēl viens kareivju aspekts ir tāds, ka viņi nav īsti sabiedrības inteliģence, drīzāk jau otrs gals, kas atgriežoties no aktīvā dienesta, dažas dienas dzer, kruīzē pa spēļu zālēm un tēlo neaizskaramos.

Vēl nesen bijām uz eglītes iedegšanu Doma laukumā. Ziemassvētki ir interesants laiks, kad vecāki kārtējo reizi melo saviem bērniem. Ziemeļpolā dzīvojošais Svētais Nikolas, Jēzus dzimšanas dienā lido pa gaisu ziemeļbriežu pajūgā, lai iznēsātu dāvanas bērniem, caur skursteni… Jums tas šķiet normāli? Starp citu, ja Jēzus ir reāla vēsturiska persona, tad viņa dzimšanas diena ir nezināma un pastāv liela iespējamība, ka tā nemaz nav Ziemassvētkos. Vēl kas, svētā Nikolasa sarkofāgs atrodas Grieķijā, ne tuvu ziemeļpolam. Zinu, zinu bērniem ir nepieciešamas pasakas iztēles attīstīšanai un siltums, mīļums, lai attīstītu līdzjūtību un spēju normāli sadzīvot ar cilvēkiem. Nevajag mums sociopātus un kaķu spīdzinātājus.

Bērni ir unikālas, šķīstas dzīvībiņas, kuri ieņemti un pasaulē laisti tik iespaidīgā veidā, ka to vizuāli pieredzējuši, viņi sāktu valodu raustīt. Bērni ir mūsu nākotne un mūsu nākotne piemēru ņem no pagātnes, no mums. Un ja nu bērni uzzin par to, kādi mēs esam. Par to, ka viņu tētis mēdz domāt par seksu ar mammītes labākajām draudzenēm, ka tētis un mamma krāpj viens otru, ka tētis, piedzeroties paliek tik stulbs un agresīvs, ka meklē ar ko izkauties, ka mammīte reti pretīgi izturas pret saviem padotajiem darbā un zog no kases. Katrā sabiedriskajā pasākumā es nespēju nedomāt par cilvēku dabu un to, cik liekulīgi tie izvēlās vienu dienu gadā, kad spiest mīlestību, labās vērtības un sludināt mieru.

Starp citu, Doma laukumā, eglīti iededza Nils Ušakovs, pēdējo dienu aprunātākais politiķis. Tas, ka viņš darbā lādē “matam” tikai atgādina, ka viņš ir viens no sabiedrības vidus, tāds pats kā mēs. Un tas nav attaisnojums Nilam, tas ir nosodījums visai sabiedrībai.

Pirms dažām dienām tiku uzaicināts uz iedzeršanu par godu drauga dzimšanas dienai. Kaut arī draugs bija sen neredzēts, es neatteicos. Protams, labprāt iedzeru, labprāt atrodos bārā. Ja publiku neveido sauļotie puikas ar stikliem ausīs un mūzika netraucē sarunāties, bārs ir omulīgs, labākā vieta uz zemes, patvērums no vienmuļā, pelēkā.

Gāju pa ielu uz norunāto tikšanās vietu, kad pēkšņi man pie kreisā vaiga parādījās sarkana grāmata. Sākumā es pat nedaudz izbijos, jo ar acs stūri nebija saprotams, vai grāmata strauji tuvojas manai sejai, vai nē. Palūkojos pa kreisi, grāmatu turēja neliela auguma, ļoti smaidīgs puisis.

-Laba grāmata.-  Smaidīgais puisis teica, grozīdams grāmatu manas galvas augstumā.

-Aha, labi.- Es atbildēju, bet turpināju iet.

-Laba grāmata, sarkana!

-Tas, ka tā ir sarkana, mani nepārliecina, ka tā ir laba- Es, viegli iesmējies, atbildēju

-Tā ir arī bieza.

-Labi, arī tas, ka tā ir bieza, mani nepārliecinās- Atbildēju caur viegliem smiekliem. Vēl tik pateicu to, ko parasti saka, lai “atkratītos” no kāda: “Man jāsteidzas.”

Es biju ieradies viens no pēdējiem, tieši tā kā man patīk. Ja tu ierodies viens no pirmajiem, tad sarunāšanās ir obligāta un tev ir jābūt vienam no tiem, kas katru jauno viesi sagaida ar ovācijām. Tātad, sperot dažus pirmos soļus galdiņa virzienā, no tā atskanēja “Ooooooo!” un kaudze roku tika pastieptas ne īsti pret mani, ne īsti pret griestiem. Pasmīnēju un pamāju pretī. Sveicināšanās un neskaitāmi rokasspiedieni. Kad ar visiem biju sasveicinājies, varēju mierīgi aiziet pie bāra letes un pasūtīt dubulto viskiju.

Parastās, trulās, garlaicīgās, mokošās sarunas par to kur kurš strādā, kādas skolas pabeidzis, kas apprecējies, kuri apbērnojušies, kuri Īrijā leprikonus medī. Viens labums esot bārā ir tāds, ka neviens nenesīs līdz savus fotoalbumus. Bet arī šeit ir iespējami izņēmumi. Atceros, reiz smēķēju pie tā paša bāra un tērzēju ar kādu paziņu. Viņš izdomāja, ka man būtu jāredz viņa Ēģiptes ceļojuma bildes, kuras viņš uzņēmis ar savu mobilo telefonu. Dievs žēlīgs, cik tas bija briesmīgi! Kamēr es blenzu mazajā, 320×240 pikseļu ekrāniņā, cenzdamies atšķirt piramīdu no kamieļa kupra, viņš lepni stāvēja un skaļi pūta gaisu caur nāsīm.

Atgriežoties pie pasākuma bārā. Es, kā parasti, ieņēmu novēršanai ērto pozīciju – maz runāju, daudz klausījos un vēroju. Laikam mana klusēšana tiek interpretēta kā vēlme klausīties un vienmēr visi lien pie manis kratīt sirdi un klačoties. Šoreiz man piesējās Harijs. Harijs ir viens no tiem, kuri cenšas izskatīties stiprāki un lielāki velkot biezus džemperus. Ķēdīte tiek nēsāta virs džempera, saulesbrilles, skūta galva un ādas jaka ir septiņu dienu dreskods. Vienmēr esmu apbrīnojis šos kompleksu saēstos cilvēkus. Viņi skaļi un bravūrīgi runā, pat klaigā, lai tikai atrastos uzmanības centrā. Viņi alkst sabiedrības atzinības, tādēļ bieži noslēdz teikumus ar: „Pareizi es saku? Vai ne? Tā taču ir?” Vienmēr bravūrīgi stāsta par saviem varoņdarbiem. Nē, es nesaku, ka viņi būtu slikti cilvēki, vai sabiedrībai nederīgi, nebūt nē. Varbūt viņi ļoti labi pieprot kādu amatu, piemēram, finiera līmēšanu.

Ja vēlaties iegūt labu kontaktu ar šāda tipa cilvēku, jums atliek tik izteikt komplimentu par viņa spēku. Piemēram: „Pirms es turpinu ar savu viedokli, gadījumā, ja tu man nepiekritīsi, lūdzu, nepārlauz mani ar tām rokām.” Redzēsiet kā viņi tvīkst no šādām frāzēm. Viņu spēks ir arī viņu lielākā vājība. Vēl viena lieta, kura viņiem pietrūkst ir atzinība. Kad viņi klāstīs savu viedokli, tuvojoties runājamā beigām, viņi runās ātrāk un skaļāk. It kā gatavodamies izkliegt ko revolucionāru. Kā visdraudzīgāko žestu viņi uzskatīs, ja jūs izplestām acīm kliegsiet līdzi: „Tieši tā! Es domāju tieši tāpat!”

Kad jutu, ka ir gana dzerts, es nolēmu upurēt jautro pasēdēšanu par labu veselīgam miegam. Pa ceļam uz mājām, kāds garāmgājējs man taujāja pēc smēķa. Esmu pamanījis, ka visiem šiem smēķu „striļītājiem” ir viena kopīga īpašība – lūdzot smēķi, viņi tuvina divus pirkstus pie lūpām. Kas, pie velna, ir ar šo žestu? Vai tiešām nav iespējams kaut ko pateikt bez žestikulēšanas? Vai tie paši cilvēki runājot atkārto visas atbilstošās kustības? Piemēram, veikalā jautājot pēc maizītes, viņi tuvina sejai roku ar iedomāto maizīti? Vai, piemēram, prasot veikalā zobu birstīti, viņi atkārto zobu mazgāšanai raksturīgo kustību ar roku? Un ja nu, šāds cilvēks jautā pēc tualetes papīra un sejas krēma?

Sestdienas vakarā mēs ar Vitu izgājām pastaigāties pa Rīgas izgaismotajām ielām. Apskatīt izgaismotos mākslas darbus un arhitektūras pieminekļus. Man nepatīk pasākumi ar lielu dalībnieku skaitu, es ciest nevaru pūli. Kā vienmēr, arī šoreiz, visu manu prieku bojāja publika. Šķiet, lielākā daļa cilvēku uzskata, ka obligāts priekšnosacījums pirms iziešanas ārā, ir piedzeršanās. It kā ar to nepietiktu, visus veikalus pārpludina infantilie idioti, kuri drūzmējas pie grādīgo dzērienu plauktiem, risinādami tās dienas būtiskāko problēmu – ko dzert?

Pūlī valda anarhija un stulbums. Pat Čārlzs Bukovskis ir apgalvojis, ka pareizā rīcība vienmēr būs pretēja pūļa rīcībai. Pūlī gadās dzirdēt visabsurdākos apgalvojumus, nožēlojamākos jokus un stulbumu, kas nav salīdzināms ne ar kādu izglītības trūkumu, tas rada ārpuspasaulīgu iespaidu. Piemēram, pie Jēkaba kazarmām bija izliktas zili blāzmojošas sēnes. Mēs ar Vitu piegājām pie sētiņas paskatīties uz mākslas darbu, bet nevarējām nedzirdēt sarunu jauniešu starpā, blakus.

-Ha, ha, bļe sēnes spīd.
-Tās ir gļuku sēnes!
-Jā, ha, ha, točna bļe!

Jaunieši vecumā ap 22, tātad vēlāko kursu studenti. Bet viņu izskats bija smieklīgs: visiem bija balinātas džinsu bikses, dažas ar mākslīgi radītiem caurumiem, apšūtas ar  vizuļojošiem bezsakarīgiem uzrakstiem. Dažiem botas ar atraisītām šņorēm. Šķībi uzliktas naģenes. Sieviešu kārtas pārstāves bija divas. Abām kājās bija augstpapēžu kurpes, kurās viņas nemaz nejutās ērti, jo ejot neveikli ielieca ceļus. Abām zeltenēm bija nedabīga toņa iedegums. Viņas, turpat pūlī, smēķēja tievās cigaretes un truli smējās par katru otro puišu frāzi. Puisim, kurš izskatījās pēc kompānijas barveža, bija lakatiņš ap galvu, bikses bija vairākus izmērus par lielu. Ironiskā kārtā, ja puisis izaugtu līdz savām biksēm, viņš nemaz nespētu paiet. “Pēc cepures skatot” puisis glorificē ASV bandu dzīvesveidu, ēdot mammas vārītos kartupeļus ar dillēm.

Vēl viena raksturīga īpašība ir lētās bižutērijas klātesamība, pie tam – milzīgos kvantumos. Ja var saprast meiteņu vēlmi apkārties ar spīdīgām lietām, lai pievērstu pretējā dzimuma uzmanību, tad puišu apsēstība ir neizprotama. Vai tiešām ir pienācis laiks, kad stikla auskari abās ausīs liecina par vīrišķību?
Apbrīnojami, cik ļoti pasakas ietekmē nenobriedušos prātus, vai tas ir mazs burvis Harijs, vai bandu tēls, ko uzbur populārie popmūzikas izpildītāji.

Viena no viskaitinošākajām grupām ir 25-35 gadus jauni cilvēki, kuri strādā, paši pelna savam alkoholam un uzskata, ka maksājot nodokļus un dzīvojot semi-neatkarīgi no vecākiem, viņi var vairāk, nekā citi. Labāk ģērbti, vulgārāki, skaļāki. Atmiņā palicis neliels bariņš šādu ļaužu, kuri fotografējoties pozēja ar “west side” pirkstu kombināciju. Laikam šis ir pirmās grupas loģisks turpinājums. Šī suga atklāti veic veco rituālu ar pudeles laišanu pa riņķi un, uzskatīdami savus jokus par izciliem, lai visi varētu pasmieties – izkliedz savas asprātības.

Trešā grupa iemīļojusi sarkanbrūnas jakas ar “Racing” uzrakstiem. Šie ļaudis ir teritoriāli paranoiski. Viņiem nepatīk staigāt pa Vecrīgas ielām, jo nejūtas droši ārpus savas teritorijas. Šo cilvēku drošākā vide ir deviņstāvu blokmāju ēnā. Tāpēc kultūras pasākumos  sastopami daudz retāk. Tomēr, 18. novembrī, krastmalā, šie ļautiņi būs sanākuši vērot uguņošanu. Iespējams, uguņošanas košie gaismu uzplaiksnījumi un sprādzienu trokšņi viņiem asociējas ar iecienītajiem klubiem.

Kad indivīdi no minētajām sugām, diemžēl, izlemj turpināt savu dzimtu un nolādēt nācijas nākotni ar sava genofonda klātesamību, rodas nākošā suga – vidējā ģimene. Vecāki savus ieradumus nemainot, turpina savu vieglprātīgo un nihilistisko dzīvesveidu un audzina savas atvases pēc savas līdzības.

Valsts jubilejā  es nebūšu starp tiem, kas atradīsies krastmalā un vēros uguņošanu klātienē, klups aiz šņabja pudelēm, ieelpos kāda cita izpūstos cigarešu dūmus, klausīsies „asprātības,” vai „intelektuālās” sarunas.

Centīšos savīt aktuālā kopsavilkumu.

Pandēmija, dārgie lasītāji. Tas nu beidzot ir noticis, sensacionālā piecpadsmit minūšu slava pirmajam H1N1 nelaiķim. No 90 saslimušajiem nomira viens. Šausmīgi, vai ne?

Bet, vai jūs ziniet, ka no tiem 90 ar sidrs un asinsvadu slimībām nomirs 18 cilvēku, 12 nomirs no vēžā, ar trieku nomirs 4 un divi aizies bojā nelaimes gadījumā? Piedevām, tam vienam bija 51% iespējamība nomirt ar kaut ko no augstāk minētā.

Bet ziniet, kas mani visvairāk fascinē? –Uzpūstā sensācija. Dažreiz atšķiru ziņas un pamanu tur drūmiem burtiem rakstītu virsrakstu, ka valstī X, ar H1N1 saslimušo skaits tuvojoties 250! Un nevis mirušo, bet saslimušo. Ja raksts ir sarkastisks, es pasmejos līdzi, bet, ja rakstā katra rindkopa brēc par epidēmiju, vakcīnu trūkumu un karantīnu, man gribas iesist raksta autoram pa seju. Tradicionālie mediji ir stulbi vai izsalkuši?

Meteorīts ir lielisks piemērs tam, kā izgāzās tradicionālie mediji un parāva līdzi meteorīta autorus. Bet šis gadījums ir unikāls ar to, ka mēs sagaidījām “sensācijas” atrisinājumu. Bieži vien gadās, ka runājot par kādu senāku notikumu, saruna apraujas, jo neviens nezin kas notika tālāk. Pieprasījums rada piedāvājumu? Ja tā, tad lielāko daļu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju interesē, pārsvarā, bulvāru prese. Intrigas, noslēpumainās varoņu personības, kas aiz kā stāv, kurš ir kura pusē. Pretīgi. No sarunas par meteorītu nebija iespējams izvairīties ne pīpētavā, ne pusdienojot, kur nu vēl blogosfērā un sociālajos medijos.

Dažreiz es mēdzu šausmināties, kad iedomājos, ka kāds idiots varētu ielikt twitterī tanka bildi un paziņot, ka to nofotogrāfējis Krievijas pierobežā. Ieslēgtos nacionālās paranojas trauksmes sirēna un visi žurnālisti realizētu savas karjeras gaidītāko notikumu – uzklabinātu virsrakstu “KRIEVI NĀK!” Es ceru, ka nav tā, ka es būtu tikko iedevis kādam mērkaķim granātu.

Turpinot domu par to, ka visas ziņas pasniedz virspusēji un reti atgriežās pie tām, lai pārbaudītu progresu. Sevišķi regulāri tas ir saistībā ar mūsu valdības nepopulārjaiem lēmumiem. Bet reti man ir tas prieks dzirdēt medijos pamatojumu kādam no šiem lēmumiem. Kur ir iemesli? Kur ir pamatojums kārtējam idiotiskajam lēmumam? Kur ir alternatīvas? Kur ir situācijas analīze? Priekšlikumi? Aizmirsāt?

Bet, par krīzi runājot,  jāatzīst, ka tā uzņem šaušalīgus apgriezienus. Kad sāku studēt, vairākus semestrus mācību grāmatās atkārtojās princips par slaukšanu ar nodokļiem treknajos gados un nodokļu samazinājumu un/vai valdības izdevumu palielināšanu liesajos gados. Kaut arī ekonomikas modeļi un politiskās iekārtas noveco, tas, kas šobrīd notiek, izskatās pēc brutālas izdrāšanas un “uzsēdināšanas uz adatas”. Līdzīgi kā bankas to darīja ar katru no mums individuāli, šobrīd mēs visi esam kļuvuši par piespiedus brīvprātīgiem donoriem. Bet, ja jūs vēlaties zināt manas domas par ekonomisko situāciju un atkarību no atkarības, dodieties šeit un izlasiet. Būtu jauki, ja jūs arī nobalsotu (katru dienu). Paldies.

Apsveicam

Apsveicam Kasparu no aiztiec.lv!

31. oktobris jeb – Halovīns man neatrodas labo emociju plauktiņā. Nevis komercijas, vai klišejisku balagānu dēļ, bet studentu rīkotā karnevāla dēļ, pirms astoņiem gadiem, es tad mācījos pirmajā kursā.

Toreiz biju galvas tiesu stulbāks un uzskatīju Jackass par kaut ko smieklīgu. Uz karnevālu biju ieradies suņa kostīmā. Man bija nomālēta seja un sagraizīts, tautā sauktais, pižiks. Izlaidīšu dzeršanas un ālēšanās daļu. Tātad, biju saticis kādu meiteni, ar kuru tika dejots un runāts līdz agram rītam līdz, beidzot, tiku pie viņas telefona numura. Neatceros kāpēc, bet savu telefona numuru viņa uzraksīja uz salvetes. Laikam, viņai tas šķita romantiski.

Pavadījis meiteni līdz pieturai, es devos mājās ar kājām. Pa ceļam, es benzīntankā iegādājos kaut kādus šokolādes batonus, jo jutos ļoti izsalcis, vēl pasmējāmies ar pārdevēju par manu izsmērēto grimmu. Gandrīz pie savām mājām, es izmetu miskastē šokolādes papīrīšus un čekus, iztukšoju arī jakas kabatas. Protams, jūs pareizi sapratāt, es biju izmetis arī meitenes tālruņa numuru. Pārvarējis iekšējo cīņu, sakostiem zobiem, es iestūmu roku netīrajā miskastē, kamēr ar otro roku turpināju stumt sejā nākamo Snickers batoniņu. Read more…

Ciest nevaru šo gadalaiku. Katru oktobri sākas pelēkās apātijas gadalaiks un tas velkas līdz jūnija sākumam. Auksts un slapjš, tādēļ es to mēdzu dēvēt par nekrofīla sapni. Ap šo laiku manī atmostas īsts latvietis - es noslēdzos sevī, negribu nevienu satikt, negribu dzirdēt par citu problēmām. Es pat ziņas nelasu ziemā. Patiesību sakot, nav arī vērts lasīt ziņas, tur vienmēr ir viens un tas pats - sīks, nenozīmīgs notikums, kurš pazūd aiz uzpūstā virsraksta. Es labprātāk palieku mājās ar grāmatu, nevis eju satikt draugus.

Pirms dažām dienām es devos uz bibliotēku. Pat nezināju, ko tieši gribēju lasīt, tāpēc sēdēju pie datora un meklēju grāmatu nosaukumus pēc dažādiem atslēgas vārdiem, cerēdams, ka kāda no atrastajām grāmatām iepatiksies no pirmā skatiena. Bibliotēka ir patīkama vieta, tur valda klusums, milzīgs zināšanu un piedzīvojumu klāsts, un pārsvarā – daiļais dzimums. Protams, man ir patīkami uzturēties daudzu sieviešu sabiedrībā. Read more…